pirmdiena, 2011. gada 3. oktobris

Slimnīcas dienasgrāmata #3


Jūsu uzmanībai slimnīcas dienasgrāmatas 3.daļa. Iepriekšējā daļa šeit.

11.septembris

Nakts pagāja mierīgi, dažas reizes pamodos, lai pārliecinātos, ka esmu dzīvs. Rīts sākas ar ķirurga apciemojumu. Šeit jāpiebilst, ka man ļoti paveicās, jo ķirurgs, kurš mani konsultēja nedēļas sākumā tieši tonakt dežūrēja Gaiļezerā, turklāt, man izdevās viņu satikt pie datortomogrāfijas kabineta. Laikam jau kāds augstāks spēks stāvēja klāt, ka viss notika tieši tā, un vienīgais ķirurgs, kurš bija padziļināti iepazinies ar manu stāvokli bija klāt, kad bija jāgriež. Kā viņš pats man vēlāk teica – „no sava pacienta neaizbēgsi”.

Ķirurgs man ierādīja kā man pareizi kustēties un teica, ka šodien man pāris reizes jāapiet apkārt gultai. To arī veiksmīgi izdarīju, lai gan jāatzīst, ka narkozei izejot piecelšanās procedūrai spēka vairs nebija. Kā jau minēju, es pēc operācijas pamodos tajā pašā palātā, no kuras mani aizveda. Kā paskaidroja ārsts – intensīvajā palātā esot kāds augsti infekciozs pacients, tāpēc nevarot mani tur likt. Nu neko, tā kā lielāko dienas daļu biju zem narkozes efekta, man tas bija diezgan vienalga. Pret vakaru gan vairs tā nedomāju. Vēlu vakarā, kad galvenais ārsts pa telefonu bija izlamājis visu nodaļu, mani pārveda uz intensīvās terapijas palātu. Palāta lielāka kā parastās, 6 gultas (mīkstākas) un teorētiski māsiņa vienmēr uz vietas. Palāta ar eiroremontu starp citu. Kā vēlāk noskaidrojās, palātas remontu nosponsorējis kāds uzņēmējs, acīmredzot pēc pagulēšanas vecajā palātā viņam apskrējās dūša. Tāpēc intensīvās palātas durvis rotā plāksnīte – „Izbūvēta ar SIA „CELT” atbalstu”. Anyways, pārvešanas procedūra bija tik amizanta, ka iedvesmoja mani šo visu uzrakstīt.

Pirmkārt māsiņas secināja, ka viņām nav liekas gultas veļas. Vajadzēja iztikt ar veļas maiņu starp palātām pārvešanas procesā, respektīvi, noņem nost un to pašu tad uzliek otrā palātā. Otrkārt, gulta, kurā es gulēju, nemaz negāja ārā pa palātas durvīm. Māsiņas dabūja pārcelt mani uz citu gultu, jo pēc narkozes iziešanas īsti nevarēju sakasīt sevī spēkus pats piecelties un aiziet uz netālu esošo intensīvās terapijas palātu. Treškārt, pacients, kura vietā es tiku likts, pārcelšanas procedūru pārlaida koridorā, jo nodaļa bija pilna līdz malām un nekur citur viņu nebija kur ielikt, kā tikai gultā, no kuras izveda mani. 

Kad man iedeva pretsāpju zāles, nopriecājos par to, ka esmu ticis ērtākā gultā un krutākā palātā, kur visu laiku kāds ir. Diemžēl tā ir tikai teorija, jo lai gan intensīvās terapijas palātā māsiņai vajadzētu uzturēties 24/7, realitāte bija tāda, ka ap 12 māsiņa aizgāja gulēt un saldi aizgulējās līdz pat pus 6iem. Skāde, ka tā, jo man ap vieniem naktī jau būtu atkal noderējušas pretsāpju zāles. Jāpiebilst, ka parastajā palātā ir tāda poga, kuru piespiežot pie māsiņu galda ieskanas griezīgs troksnis. Diemžēl intensīvajā palātā tādas pogas pie gultas nav. Laikam tāpēc, ka māsiņa tur ir vienmēr :)


12.septembris

Jāatzīst, ka šī diena bija piedzīvojumu pilna. Uz maiņu plkst.8 ieradās māsiņa, kura nekad nebija strādājusi intensīvajā palātā, attiecīgi visu dienu viņa nervozi skraidīja apkārt un ik pa laikam nevarēja kaut ko atrast, vai kaut ko sajauca. Bet pa nakti viņa centīgi ik pa laikam ienāca palātā apskatīties, kā visi guļ, tā kā patiesībā visu cieņu viņai.

Manu uzmanību piesaistīja sanitāre – jauka krievu tautības meitene, kura visu dienu staigāja saķērusi vēderu un kad lūdzu viņai palīdzību piecelties, viņai mani stutējot augšā, krievu valodā paspruka, ka es esot smags un ka viņa tūlīt dzemdēs. Vēlāk viņai paprasīju, ja viņai ir tik čābīgi, kāpēc viņa strādā... atbilde bija, ka vīrs zaudēja darbu, kredīts jāmaksā... Traki. Kā nopratu, tā ir apmēram 200 Ls alga. Šeit būtu vērts iestarpināt, ka sestdien ejot ārā no slimnīcas pamanīju pie pašām slimnīcas galvenajām durvīm lielu reklāmas plakātu – "Medicīniskā personāla darbā iekārtošana Norvēģijā". No plakāta pretī skatās smaidīgas medmāsas un dakteri... Tur vienā dienā nopelnot tik cik te pa nedēļu.

Protams, fakts, ka sanitāre jutās nelāgi, rezultējās tajā, ka vienā brīdī viņa vienkārši pazuda un neviens nezināja, kur viņa ir. Tā nu daži pacienti dabūja ilgāk pagulēt ar slapjiem pamperiem. Man šis prieks gāja secen. Pirmdienas rītā atnākušais galvenais dakteris, vispirms nostrostēja mani par to, ka sestdien nepaklausot viņa padomam biju devies brīvsolī, pēc tam visai nesaudzīgi paraustīja pie vēdera piestiprināto asiņu maisu un nosprieda, ka tur tikpat kā nekas ārā netekot (tur bija kāds litrs), tad pateica, ka man jāņem nost fantastiskā sistēma, kas ļāva mazās darīšanas kārto pa taisno maisā, kurš karājās man pie otra sāna. Tā nu es krietnā pensionāra solī jau otrajā dienā pēc operācijas čāpoju uz labierīcībām pats. Diemžēl tikai nākamajā dienā man pateica, ka visu kas no manis iztek ir jālaiž mērtraukā, jo intensīvajā palātā visas šīs lietas rūpīgi piefiksē. Hmmm, laikam es pēc narkozes biju tāds atpalicis, ka nesapratu to pats.

Vēl par šo dienu varu pieminēt, ka gultasveļa parādījās tikai ap plkst.13 iem. Tad nu sanitāres dabūja norauties mainot visu, kas nodaļā bija sakrājies kopš brīža, kad pa brīvdienām beidzās gultasveļa.

Ak jā, pagulēt par spīti miega zālēm īsti nesanāca, jo intensīvajā palāta parasti guļ tādi ļoti slimi pacienti, kuri mēdz trokšņot. Konkrēti šoreiz tas bija ap 200 kilogramu smags krievu tautības onkulis, kurš izskatījās pēc salaveča. Viņš arī nevarēja pagulēt, visu nakti grozījās, čīkstināja gultu un skaļi klepoja, savukārt brīžos kad viņš gulēja, skaļi krāca.

svētdiena, 2011. gada 2. oktobris

Slimnīcas dienasgrāmata #2


Šodien publicēšu savas atmiņas par 9. un 10.septembri. Iepriekšējā stāsta daļa pieejama šajā pašā blogā.

9.septembris

6os no rīta, kad slimnīcā sākas visas aktivitātes, man paņēma asins analīzes. Pēc dažām stundām manu dienu padarīja interesanta iešanu uz "kobru". Tiem, kas nezina, "kobra" ir tāds izmeklējums, kura gaitā Jums caur muti kuņģī ieliek cauruli ar kameru galā un apskatās, kas tur iekšā darās. Laikos, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, bet man jau bija paveicies sasirgt, šo procedūru taisīja bez narkozes. Iepūta kaklā kaut kādu aerosolu, kurš nedaudz mazināja kairinājumu, un pārējais jau ir ar rīstīšanos un asarām jāizcieš. Šoreiz man pajautāja vai gribu, lai mani iemidzina, uz ko, protams, atbildēju apstiprinoši. Tā nu pamodos savā palātā. Neatceros, kā tur nokļuvu, palātas biedri skaidroja, ka sanitāre mani aplam smaidīgu atvedusi un es esot uz pāris stundām vienkārši izrubījies gultā. Paskatījos pulkstenī un secināju, ka viņi nemelo. Nekas cits īpašs pa šo dienu nenotika. Pēcpusdienā satiku arī galveno ārstu, kurš teica, ka pie mana stāvokļa (asins analīzes bija pagalam švakas) man no slimnīcas nevajadzētu iet prom. Teicu, ka to saprotu, bet rīt mana māsa precas, tāpēc uz pāris stundām man vajadzētu iziet. Nu neko, ārsts palika pie sava, es pie sava.


10.septembris

No rīta pieteicu māsiņām, lai ātrāk uzliek sistēmu, jo man ap 11 bija jādodas prom uz māsas kāzām un, ka ar ārstu tas esot saskaņots. Māsiņa, protams, akceptēja. To arī tad var ņemt vērā – ja gribat no slimnīcas aiziet, to diezgan viegli var izdarīt, neviens Jūs neaizturēs.

Nopārdevis māsu viņas nākamajam vīram, sēdos pie stūres savai Calibrai un kopā ar Baibu devāmies no Rīgas uz Turaidas baznīcu, kur notiks oficiālā ceremonija. Protams, neiztika bez stresiem un principā gandrīz nokavējām, bet neko, ceremonija bija jauka un man patiess prieks par manu māsu.

Ap pieciem ierados atpakaļ slimnīcā. Saņēmis dienišķo putru un bezgaršas jogurtu, lēnā garā baudīju maltīti savā palātā. Ap sešiem, kad biju beidzis mieloties ar bezgaršas jogurtu, kuru atsvaidzināju ar sapluinītu konfekti „Gotiņa”, sajutu tā kā siltu šķidrumu izplūstam pa mana vēdera iekšpusi. Negribu tagad detaļās aprakstīt to, kas notika, jo tās trīs stundas līdz ar ķirurga svētību saņēmu simbolisku pretsāpju zāļu devu vēlos aizmirst, man pietika to piedzīvot vienu reizi mūžā. Ap 11 biju uz operāciju galda un draudzīgi sarunājos ar anesteziologu. Biju jau gandrīz izrubīts, kad kāds atcerējās, ka neesmu parakstījis piekrišanu operācijai. Māsiņa steigā atsprādzēja manu roku un tā guļot uz operāciju galda es parakstīju dokumentu, kura saturu nezinu, bet kurā droši vien bija teikts, ka saprotu, kas ar mani notiks un, ka ārsti ne pie kā nav vainīgi.

Nākamais ko atceros, bija, ka pulksten vienos vai divos naktī pamodos savā palātā...

ceturtdiena, 2011. gada 29. septembris

Slimnīcas dienasgrāmata #1

Tātad, iespējams daži pamanīja manu neseno palielo ierakstu draugos un facebook, kurā pieminēju faktu, ka esmu nonācis slimnīcā. Tagad, kad esmu izrakstīts mājas režīmā, varētu padalīties ar saviem piedzīvojumiem – te nu tā būs, mana slimnīcas dienasgrāmata.


Daži no Jums to varbūt zina, bet man jau no pusaudža gadiem puncī ir tāda nelāga kaite, kura izpaužas arī tajā, ka esmu diezgan slaids. Kaiti, protams, ārstēju, ilgi un pie daudziem dakteriem, bet šajā vasarā tā tomēr sasniedza to stadiju, kad kļuva pavisam nelāgi. Nu neko, apspriedos ar ķirurgu un savu ārstu, un tika izlemts, ka man jāliekas slimnīcā. Bija domāts, ka tas notiks 7.septembrī, bet faktiski iegūlos 8.septembrī. Birokrātija utml., mans dakteris, kurš strādā Gastro centrā Linezerā nepaspēja izkārtot, ka tieku pie īstā ķirurga Gaiļezerā (kur var uzņemt tādus kā mani). Tātad 8.septembrī ierados slimnīcā, lai sagatavotos plānveida operācijai...

8.septembris.

Iekārtošanās slimnīcā bija saistīta ar vairākiem „pārsteigumiem” vai apstākļiem, kurus par atveseļošanās procesam labvēlīgiem negribētos nosaukt. Protams, biju jau gulējis slimnīcās iepriekš, tāpēc mani tas viss ļoti nesatrauca, kaut gan... iespējams, ka kopš augstākās izglītības iegūšanas man ir palielinājušās ekspektācijas attiecībā pret nodokļu naudas izlietojumu (t.i. arī slimnīcā). Tātad tiem, kuri slimnīcās nav bijuši, uzskaitīšu, ar ko jārēķinās:
 - visticamāk tiksiet palātā, kurā būs 5 gultas. LUX palāta eksistē, bet tā kā tā ir viena, tā vienmēr ir aizņemta.
 - ir liela iespēja, ka kāds no palātas biedriem ir kārtīgs krācējs. Tātad, jācenšas aizmigt pirms viņa. Tiesa, kā esmu novērojis, tieši krācēji aizmieg pirmie.
 - šobrīd Gaiļezerā pilnā sparā rit fasādes renovācija/siltināšana. Aiz loga ar urbjiem, āmuriem un kaltiem ārdās bars strādnieku. Patīkams fona troksnis.
 - elektrības kontakts ir viens uz divām gultām. Šī iemesla dēļ ar kaimiņu jādzīvo draudzīgi, tā acīmredzot paredzējis viedais Brežņevs vai Hruščovs, atkarībā no tā, kura laikā slimnīcas projektu taisīja.
 - veļa varētu būt kārtīgi nemazgāta. Vismaz mana bija pilna ar matiem, kas tiešām nebija mani (tie bija patvērušies zem virsējās segas un es tos atklāju, kad pirmoreiz pacēlu segu).
 - dvieļus slimnīca nedod. Tāpat kā krūzi un karoti/nazi. Tie jāņem no mājām.
 - uz piecām gultām ir viena tualete, kas pēdējo remontu acīmredzot redzēja tad, kad to uzcēla. Kā vēlāk novēroju, tīrības uzturēšana / papīra esamība tualetē ir pašu pacientu ziņā, sanitāri pa to īpaši nerosās. Patiesībā bija pat dienas, kad nemanīju, ka palātu izslaucītu...
 - duša ir velnsviņzinkur.
 - ēdiens ir kļuvis briesmīgs. Neba jau es gaidīju Mārtiņa Rītiņa klasi, bet nu kaut ko... vismaz... Brokastīs parasti ir putra, kurai piens ir pielikts visai nosacīti. Ja paveicas, klāt ir omlete (tā bija tīri sakarīga). Var dabūt ari bezgaršas jogurtu. Pusdienās ir kaut kādas mistiskas izcelsmes zupa, kurā ir samests kaut kas, kas ir tā samalts, ka nevar saprast, kas tas ir. Otrais parasti sastāv no kartupeļu pļockas un baismīga paskata ūdeņainas gaļas pļockas. Salātu pickiņa klāt nav. Acīmredzot 9 Ls dienā par gulēšanu slimnīcā ir tik maz, ka salātu vai mērces pikucīti klāt nevar dabūt. Vakariņās ir apmēram tas pats, kas brokastīs. Vai arī otrādāk.
 - ārsti slimnīcā gan ir diezgan aizņemti un var gadīties, ka pirmajā dienā kad slimnīcā ieguļaties, pie Jums tā arī neviens neatnāk. Pie manis atnāca pēc apmēram 2 stundām. Reasonable. Palātas biedram tā nepaveicās.  
- pat ja Jūs slimnīcā ieliek kā akūtu pacientu ar sāpēm, nav garantijas, ka kāds Jums uzreiz iedos pretsāpju zāles. Māsiņas lūgumiem pēc pretsāpju zālēm sāk atsaukties tikai pēc tam, kad pie konkrētā pacienta ir bijis ārsts un atstājis māsiņām attiecīgus norādījumus. Ja esi starp tiem, pie kuriem ārsts atnāk pēc 6 stundām, vai nākamajā dienā... nu neko. Pamēģini meditāciju.
 - slimnīcā nav medikamentu. Pareizāk sakot, ir, bet ja Jums ir kāda specifiska kaite, kurai vajag specifiskas (un dārgas) zāles, tad slimnīcā nekā tāda nav. Viss jāņem līdzi pašam. Slimnīca nodrošina zāles, kas maksā max.20 santīmu par tableti, manējās maksā pie 1.20 Ls tabletē. Nu neko, man tās, protams, bija līdzi. Ak jā. Tās zāles, kuras nodrošina slimnīca ir vecas kā pasaule (attiecīgi lētas). Acīmredzot slimnīcai patīk uzticēties pārbaudītām vērtībām (ja Brežņevam pirms 40 gadiem derēja, derēs arī Tev!). Vai varbūt tā ir finansējuma problēma?
 - ja būsiet draudzīgs un parunāsiet ar palātas biedriem, ir ļoti liela iespēja, ka uzzināsiet faktu, ka vismaz viens no viņiem ir operēts vismaz divas reizes, jo ar pirmo reizi nesanāca/kļūdījās/aizmirsa/sanāca komplikācijas utml. Tā ir bijis katru no trim reizēm, kad esmu gulējis slimnīcā, ķirurģiskajā nodaļā.
Tādi tie pamata novērojumi pirmajā dienā. Kopumā diena pagāja diezgan mierīgi. 
Mašīnu izdevās iemānīt maksas stāvvietā, kura ir slimnīcas iekšpagalmā (cena - 2 Ls) – tātad relatīvi drošā vietā. Sargs bija draudzīgs un pretimnākošs. 
Dienas gaitā pie manis atnāca divi rezidenti (ārsti, kas mācās). Abiem izstāstīju savu bēdu un parādīju savu biezo slimības vēsturi, ka abi ar zinātkāri izpētīja. Vispār prieks, ka kāds to vismaz apskatīja. Ārsti ar bagātu pieredzi manu slimības vēsturi parasti caurskata visai pavirši.
Par spīti palātas biedra krākšanai, izdevās arī pagulēt.

P.S. Nākamie ieraksti būs īsāki.

piektdiena, 2011. gada 16. septembris

Korupcijas apcerējums #1

Ņemot vērā, ka ir priekšvēlēšanu laiks un man ir politologa diploms, izdomāju, ierakstīt kaut ko šeit. Protams, ceru uz lasītāju ar/bez politologu diplomu kvalitatīvu dalību komentāros, jo diskusijās dzimst patiesība ;)

Tātad, iesākumā es Jums vienkāršā valodā izskaidrošu, kā koruptīvu izpausmju mazināšana var nākt par labu valsts ekonomikas izaugsmei. Tā "kāpnīte" ir pavisam vienkārša, es to pirms pāris mēnešiem skaidroju savam palātas biedram, kurš sākotnēji bija diezgan pārliecināts kādas Kurzemes pilsētas "saimnieka" fans. Šķiet, ka nostrādāja :)
1) Mazāk korupcijas => vairāk investīciju
2) Vairāk investīciju => pieprasījums pēc kvalificēta darba spēka
3) Kvalificēts darbaspēks => pārliecināti cilvēki
4) Pārliecināti cilvēki => kvalitatīva politika.
Ļaujiet paskaidrot, kāpēc tieši šāds cikls.

Mazāk korupcijas => vairāk investīciju

Es uzskatu, ka investīciju piesaistes iespējas jāskata investora acīm. Investoram korupcija ir vienkārši blakus izdevumi, kuri noteiktos apstākļos viņam dos konkurētspējīgo priekšrocību pār viņa konkurentiem. Viņš kādu uzpirks un tāpēc ražos lētāk/labāk/ etc. Pretī tam stāv alternatīvās izmaksas sakarā ar iespēju tikt pieķertam... Iedošu miljonu, lai izbīdītu projektu par miljardu. Ok, ir vērts riskēt. Iedošu 10 000, lai izbīdītu projektu par 100 000? hmmm...

Pirmkārt, paskatīsimies, no kurienes nāk šis investors. Ja viņš nāk no kādas kolorītas Austrumzemes... iespējams, ka viņa valstī par korupciju nevienu cietumā neliek. Ok, tad viņam ir diezgan vienalga. Ja viņš nāk no Rietumiem, kur gan valsts, gan parastie pilsoņi uz šīm lietām skatās visai nedraudzīgi... Risks ir lielāks, vai ne? Iedomājaties situāciju, ja uzpeldētu, ka viens uzņēmums "H" LV ir pamatīgi kukuļojusi amatpersonas, lai vinnētu kādu konkursiņu? Es teiktu, ka "H" konkurenti tā pamattirgos labprāt izmantotu šo kompromatu, lai pārvilktu pie sevis daļu no "H" klientiem, gan jau ka "H" māteskompānijai būtu problēmas ar savas valsts likumsargājošām iestādem - sak, muhļījies tur, moš arī pie mums nodokļus kārtīgi nemaksā. Vai ir vērts kukuļot?

Otrkārt, arī investors no Austrumiem, iespējams izvēlēsies valsti, kurā kukuļošana nav cieņā, it īpaši situācijā, ja citas izmaksas būs zemākas. Kā mēs zinām, pie mums ir augsti darbaspēka nodokļi un sarežģīti birokrātijas gaiteņi, kuri dod priekšrocības tikai tiem, kuriem ir shortcutu atslēgas - gluži, kā ASV-Meksikas robežsiena, par kuras caurumu kontroli savstarpējos karos asiņo narkokarteļi.
Kad nebija sienas, katrs Pedro varēja paņemt mugursomu un pēc 2 dienām būt laimes zemē, tagad jānāk pie dona Migela ar naudas kušķi, jo tikai viņš zina, kā caur sienu tikt. Līdzīgi LV birokrātijā - ja Tev ir īstās pazīšanās, Tev nav šķēršļu, ja esi godīgs, pats vainīgs, ej garo un sarežģīto ceļu. Tātad atgriežoties pie Austrumu investora - viņš uzskatīs kukuli par kārtējo izdevumu pozīciju, ja tā došana nesagrauj projekta tāmi, tad ok.

Kāds saka, ka augsti nodokļi attur investorus. Es tikpat labi varu teikt, ka zemi nodokļi nepasargā no to nemaksātājiem, ja valsts to kārtīgi nekontrolē. Atnāks Austrumu onkulis, iedos pāris kukuļus, nodokļus nemaksās un ražos te kautko... Vai drīzāk ievedīs un izvedīs. Baigais labums valstij no ražošanas, par kuru kukuļi nomaksāti un nodokļi nav jāmaksā. Nodokļus var nolaist tikai tad, ja paņem aiz riekstiem lielos korumpantus un kontrabandistus - pajautājiet Īrijā dzīvojošiem domājošiem cilvēkiem, viņi apstiprinās, ka ar lielo brekšu iesēdināšanu korupcija no sērgas pārvērtās par blakusparādību. Kā tikmēr ir pie mums? Pēc šīm kolorītajām pietiek.com intervijām, ja kaut daļa no tā ir patiesība... nu vnk rokas nolaižas, kādas pensijas, māmiņalgas un atbalsti inovācijām vienkārši aiztek gar valsts degunu veiklu darboņu kabatās... (http://ej.uz/oxhd un http://ej.uz/appc)

Vairāk investīciju => pieprasījums pēc kvalificēta darbaspēka

Šis gan ir ekonomiski sarežģīts un diskutabls jautājums, konkrēti par Latvijas situāciju, bet pamatojums ir tirgus principos balstīts. Pieaugot investīciju apjomam, kādā brīdī pieaugs arī augstu PVN produktu ražošana. Un šiem augstu PVN ražojošajiem uzņēmumiem vajadzēs darbiniekus. Un nevis nodzērušos bezdarbnieku, vai pusaudzi ar angļu valodu 80-to bojevika līmenī, bet cilvēku, kas kaut ko saprot un, vēlams, gājis augstskolā. Šajā brīdī valstij vajadzētu spēt šo darbinieku iedot. Es ticu, ka mums šādi cilvēki ir, visi nav aizbraukuši vai apmiruši, tā kā zināmu apjomu investīciju varētu pacelt ar esošo resursu. Respektīvi, būs investīcijas, būs augstāka PVN produkti ražošanas bilancē un tas radīs tirgus pieprasījumu pēc kvalificēta darbaspēka.

Kvalificēts darbaspēks => pārliecināti cilvēki

Kā jau minēju iepriekš, kvalificēts darbaspēks mēdz iet augstskolās. Savukārt augstskolām ir tāda tendence cilvēkiem iemācīt domāt (kaut tā varētu teikt par visām LV augstskolām). Par laimi, arī augstskolu kvalitātes jautājums atrisināsies pats no sevis iepriekšējo tirgus principu vadīts. Cilvēki sāks vairāk studēt tur, no kurienes uzņēmēji vairāk ņems darbā. Turpinot par pārliecību, tajā brīdī, kad cilvēks iemācās domāt kvalitatīvāk, viņš daudz labāk apzinās savas iespējas un redz vairāk ceļus, kā tās sasniegt. Attiecīgi, viņam pieaug pārliecība par sevi, kas ir ļoti atzīstami, jo... šādam pārliecinātam cilvēkam būs daudz grūtāk iebarot tizlu deputāta kandidātu apmaiņā pret banānu ķekaru. Viņš domās, es tak esmu gudrāks par šo fruktu, kāpēc man viņu iebalsot valdībā un ļaut lemt par manu bērnu nākotni, ja viņš nespēj elementāras lietas saprast? Tāpat, šis cilvēks daudz kritiskāk izturēsies pret pilnīga idiotisma bīdīšanu politiskajā dienaskārtībā, jo viņam nepatiks, ka viņu uzskata par muļķi un cenšas iestāstīt, ka, piemēram, avīžu valstiska cenzūra ir laba lieta, jo sargā jauno paaudzi no nevēlamas informācijas, kas tajās var parādīties.

Pārliecināti cilvēki => kvalitatīvāka politika

Pēdējais jau ir elementāri. Pārliecināti cilvēki prasīs kvalitatīvāku politiku. Jo viņi domās līdzi un prasīs to no politiskajiem spēkiem, kuri būs spiesti piedāvāt kvalitatīvākas programmas un risinājumus pārliecināto cilvēku problēmām. Pie kā noved kvalitatīvāka politika? Jāpapēta to valstu rādītāji, kurās ir daudz cilvēku ar augstu izglītību. Skandināvija, Rietumeiropa. Augsti laimes indeksi, pārticība. Tāpēc sāksim arī mēs iet šo ceļu, apkarosim korupciju un izaugsme atgriezīsies arī Latvijā!

trešdiena, 2008. gada 15. oktobris

she's hazardous...


Manuprāt šis ir vienkārši foršs plakāts kaut pamatīgi atražo stereotipus. Tāpēc pielieku. :)


P.S. Vēlāk varbūt pielikšu vēl dažus ;)

trešdiena, 2008. gada 8. oktobris

e-demokrātijas piemēri

pāris e-demokrātijas piemēri:

iegāju aceess2democracy un uzdūros šai vietai...

Kas tas ir:
Minesotas e-demokrātijas projekts... bet varbūt arī tas nav Minesotas projekts. Acces2Democracy to norāda kā Minesotas projektu, taču tas izskatās daudz globālāks - tā teikt, mājaslapa, kur dažādi e-demokrātijas projekti prezentējas un pastāv.

Kāpēc tas ir labs:
Apskatam teiksim šo apakšadaļu.
Man piemēram patīk ideja, ka kandidātiem jāsniedz ziņojums youtubā. žēl, gan, ka linki uz youtube video vairs nedarbojas, bet pa lielam, doma ir laba. Konkrēti šeit tika ievēlēti kādas mazas pašvaldības parstāvji, bet - tas taču ir tikai laika jautājums, kad arī Saiemas deputāti liks internetā savas runas.
Vēl par St.Paul pilsētu, par ko bija priekšvēlēšanu you-tube materiāli, e-demokrātijas sakarā var norādīt, ka tajā ir izveidots saturīgs problēmu forums - tajā viedokli izteikt var tikai ar savu īsto vārdu un adresi (pilsētas rajonu/ielu). Lai rakstītāju varētu identificēt, tam jāsniedz arī savs e-pasts un telefons (bet tie paliek tikai lapas administratoru rīcībā). Protams, šāds modelis paceļ privātuma un drošības jautājumus, bet... demokrātija vai valsts pārvalde nav privāts pasākums, tā ir sabiedrības izvēle - palasiet "Leviatānu", ja vajag saprast sabidriskās dzīves noderīguma fundamentālos principus. Tātad, ja Tu vēlies dzīvot demokrātijā, Tev ir jābūt sabiedriskam - un jāpublicē savs vārds zem savām domām... Sistēma strādā, forumā cilvēki raksta saturīgas lietas un nebaidās kritikas. Paši varat pārbaudīt.
Kopumā e-democracy portāls mani pārsteidz ar savu atvērtību - lielākā daļa no tā ir atvērta saprātīgai rediģēšanai gluži, kā wikipedia. Drosmīga, taču loģiska pieeja - ja tas būtu slēgts rediģēšanai noteiktam cilvēku lokam, kā mēs varētu teikt, ka tas ir demokrātisks vai orientēts uz līdzdalību?

Otrs piemērs ir visai līdzīgs.

Kas tas ir: Mājaslapa par pilsoniskās sabiedrības līdzdalību.

Kāpēc labs: Šī vietne man šķiet laba tāpēc, ka to caurstrāvo relatīva ekspertīze, nevis tikai tukšas diskusijas. Vietnē, sadaļā Case Studies var atrast daudzus labus piemērus, kā izmantot e-demokrātijas, vai citus instrumentus, lai palielinātu sabiedrības līdzdalību. Gadījuma analīzi var augšupielādēt katrs, bet tās izskata ekspertu komisija. Labi ir tas, ka komisija piedāvātos materiālus vērtē nevis tikai subjektīvi (no kā, protams, 100% nevar izvairīties), bet ir norādīti arī kritēriji, kuriem jāatbilst rakstam/pētījumam, lai to publicētu.
Tāpat, vietnē var atrast pietiekami daudz noderīgas informācijas, piemēram, par metodēm, kā palielināt līdzdalību.
Var arī uzdot jautājumus ekspertiem, un viņi dod visai sakarīgas atbildes, kā, piemēram, par jautājumu, ko darīt, ja grupas sanāksmes laikā cilvēki negrib izteikties...
Vienīgi man nav skaidrs, kas ir šie eksperti... Anonimitāte ir laba lieta, bet ja ir runa par valsts pārvaldi, mums ir jāsaglabā kautkāds atbildības un kontroles mehānisms - eksperts x nedrīkst atbildēt uz Jāņa Kļaviņa jautājumu, jo ja Jānis padomu ņem vērā un sastrādā ziepes - kurš tad sadzīs rokā ekspertu x???
kautkāds info par tiem, kas atbalsta šo lapu ir šeit, bet prasītos kautko vairāk...
Kopumā šis piemērs mani iepriecināja ar savu praktiskumu un reālistiskumu.
Abi apskatītie piemēri arī tuvina mūs praktiskai deliberatīvās demokrātijas realizācijai.

e-pārvaldes piemēri

Divi e-pārvaldes piemēri:

Paygov vietne...

Kas tas ir:
Portāls, kurā var veikt maksājumus valdības iestādēm.

Kāpēc tas ir labs:
Zinot, ka CSDD nesen vēl varēja norēķināties tikai ar skaidru naudu, kuru varēja izņemt Parex bankomātā (kur plēš nereālas komisijas)... manuprāt šī vietne ir vienkārši super. Nodokļu nomaksa ar kredītkarti - kas var būt labāks par to! Un kāpēc, lai tas nebūtu iespējams? Ja es varu fotoaparātu nopirkt internetā, kāpēc, lai es nevarētu samaksāt, teiksim, automašīnas vides nodokli internetā?
Manuprāt, shēma ir vienkārša un gana uzticama. Ienāc, reģistrējies, ja vajag, samaksā, ja kas - izdrukā maksājuma uzdevumu! un tālāk nosūti to savam VID inspektoram pa e-pastu!
Protams, es īsti nevaru iedziļināties, kas tieši ir apmaksājams šajā vietnē, taču ideja ir vērtīga. Domāju, ka to atbalstītu gan fiziskas, gan juridiskas personas.
Tas taupa laiku, ir ērts, vienkāršs un pieejams jebkur, kur ir internets! Turklāt - par dažiem pakalpojumiem var uztaisīt pat regulāro maksājumu! Gluži kā līzings... :)

Šī konkrētā lapa gan nepiedāvā nomaksāt pilnīgi jebko, jo daudzas valsts aģentūras tai vēl nav pieslēgušas savus pakalpojumus. Taču ir skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums.



LTAB links

Kas tas ir:
Latvijas Transportlīdzekļu Apdrošinātāju biroja (LTAB) mājaslapa. Šeit katrs var uzzināt turpat visu nepieciešamo un aktuālo informāciju par auto obligāto apdrošināšanu (OCTA).

Kāpēc tas ir labs:
Kopš OCTA polisēm ir piesaistīta Bonus-Malus sistēma, vieta, kur sekot līdzi savām bonusu pārmaiņām ir fundamentāli nepieciešama.
Šeit katrs, ievadot savu personas kodu (vai uzņēmuma reģistrācijas nr.), un automašīnas nr., (piem.) var uzzināt par konkrētā auto/īpašnieka pāra apdrošināšanas vēsturi.
Parakājoties šajā bāzē, var uzzināt, cik dienas auto ir bijis apdrošināts, kurā kompānijā tas ir bijis apdrošināts, vai ir izraisīti negadījumi, cik par negadījumu ir izmaksātas atlīdzības utt.
Diemžēl mājaslapa ir vairāk informatīva rakstura un nav arī pārāk pārskatāma, un ja ir nepieciešams koriģēt apdrošināšanas vēsturi (jo gadās situācijas, kad Tev ir uzrēķināts negadījums par auto, kas nekad Tev nav piederējis), ir jāgriežas LTAB personīgi - aiznesot vai aizsūtot rakstisku papīra formas iesniegumu (kas, protams, var pazust). Diezgan daudz var izdarīt arī brokeris un dažas vienkāršas lietas var sakārtot arī pie sava apdrošinātāja (tiesa, tad vispirms pašam būtu jātiek skaidrībā par potenciālajiem ieguvumiem no veicamajām izmaiņām). Katrā ziņā, ir ļoti labi, ka šāda mājaslapa pastāv.
Protams, ir jāuzlabo vietnes pārskatāmība un jānodrošina labāka pieejamība gadījumos, kad ir nepieciešams veikt izmaiņas datu bāzē. Tiesa, apdrošināšanas vēsture ir pietiekami būtiska informācija, lai tās izmainīšanai elektroniski nepietiktu ar vēstuli no anonīmas e-pasta adreses. Tātad, ja attīstīsies e-paraksts un citi e-risinājumi, arī LTAB vietne būs daudz pieejamāka.