Slimnīcas dienasgrāmata #2

Šodien publicēšu savas atmiņas par 9. un 10.septembri. Iepriekšējā stāsta daļa pieejama šajā pašā blogā.

9.septembris

6os no rīta, kad slimnīcā sākas visas aktivitātes, man paņēma asins analīzes. Pēc dažām stundām manu dienu padarīja interesanta iešanu uz "kobru". Tiem, kas nezina, "kobra" ir tāds izmeklējums, kura gaitā Jums caur muti kuņģī ieliek cauruli ar kameru galā un apskatās, kas tur iekšā darās. Laikos, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, bet man jau bija paveicies sasirgt, šo procedūru taisīja bez narkozes. Iepūta kaklā kaut kādu aerosolu, kurš nedaudz mazināja kairinājumu, un pārējais jau ir ar rīstīšanos un asarām jāizcieš. Šoreiz man pajautāja vai gribu, lai mani iemidzina, uz ko, protams, atbildēju apstiprinoši. Tā nu pamodos savā palātā. Neatceros, kā tur nokļuvu, palātas biedri skaidroja, ka sanitāre mani aplam smaidīgu atvedusi un es esot uz pāris stundām vienkārši izrubījies gultā. Paskatījos pulkstenī un secināju, ka viņi nemelo. Nekas cits īpašs pa šo dienu nenotika. Pēcpusdienā satiku arī galveno ārstu, kurš teica, ka pie mana stāvokļa (asins analīzes bija pagalam švakas) man no slimnīcas nevajadzētu iet prom. Teicu, ka to saprotu, bet rīt mana māsa precas, tāpēc uz pāris stundām man vajadzētu iziet. Nu neko, ārsts palika pie sava, es pie sava.

10.septembris

No rīta pieteicu māsiņām, lai ātrāk uzliek sistēmu, jo man ap 11 bija jādodas prom uz māsas kāzām un, ka ar ārstu tas esot saskaņots. Māsiņa, protams, akceptēja. To arī tad var ņemt vērā – ja gribat no slimnīcas aiziet, to diezgan viegli var izdarīt, neviens Jūs neaizturēs.

Nopārdevis māsu viņas nākamajam vīram, sēdos pie stūres savai Calibrai un kopā ar Baibu devāmies no Rīgas uz Turaidas baznīcu, kur notiks oficiālā ceremonija. Protams, neiztika bez stresiem un principā gandrīz nokavējām, bet neko, ceremonija bija jauka un man patiess prieks par manu māsu.

Ap pieciem ierados atpakaļ slimnīcā. Saņēmis dienišķo putru un bezgaršas jogurtu, lēnā garā baudīju maltīti savā palātā. Ap sešiem, kad biju beidzis mieloties ar bezgaršas jogurtu, kuru atsvaidzināju ar sapluinītu konfekti „Gotiņa”, sajutu tā kā siltu šķidrumu izplūstam pa mana vēdera iekšpusi. Negribu tagad detaļās aprakstīt to, kas notika, jo tās trīs stundas līdz ar ķirurga svētību saņēmu simbolisku pretsāpju zāļu devu vēlos aizmirst, man pietika to piedzīvot vienu reizi mūžā. Ap 11 biju uz operāciju galda un draudzīgi sarunājos ar anesteziologu. Biju jau gandrīz izrubīts, kad kāds atcerējās, ka neesmu parakstījis piekrišanu operācijai. Māsiņa steigā atsprādzēja manu roku un tā guļot uz operāciju galda es parakstīju dokumentu, kura saturu nezinu, bet kurā droši vien bija teikts, ka saprotu, kas ar mani notiks un, ka ārsti ne pie kā nav vainīgi.

Nākamais ko atceros, bija, ka pulksten vienos vai divos naktī pamodos savā palātā...