Slimnīcas dienasgrāmata #3

Jūsu uzmanībai slimnīcas dienasgrāmatas 3.daļa. Iepriekšējā daļa šeit.

11.septembris

Nakts pagāja mierīgi, dažas reizes pamodos, lai pārliecinātos, ka esmu dzīvs. Rīts sākas ar ķirurga apciemojumu. Šeit jāpiebilst, ka man ļoti paveicās, jo ķirurgs, kurš mani konsultēja nedēļas sākumā tieši tonakt dežūrēja Gaiļezerā, turklāt, man izdevās viņu satikt pie datortomogrāfijas kabineta. Laikam jau kāds augstāks spēks stāvēja klāt, ka viss notika tieši tā, un vienīgais ķirurgs, kurš bija padziļināti iepazinies ar manu stāvokli bija klāt, kad bija jāgriež. Kā viņš pats man vēlāk teica – „no sava pacienta neaizbēgsi”.

Ķirurgs man ierādīja kā man pareizi kustēties un teica, ka šodien man pāris reizes jāapiet apkārt gultai. To arī veiksmīgi izdarīju, lai gan jāatzīst, ka narkozei izejot piecelšanās procedūrai spēka vairs nebija. Kā jau minēju, es pēc operācijas pamodos tajā pašā palātā, no kuras mani aizveda. Kā paskaidroja ārsts – intensīvajā palātā esot kāds augsti infekciozs pacients, tāpēc nevarot mani tur likt. Nu neko, tā kā lielāko dienas daļu biju zem narkozes efekta, man tas bija diezgan vienalga. Pret vakaru gan vairs tā nedomāju. Vēlu vakarā, kad galvenais ārsts pa telefonu bija izlamājis visu nodaļu, mani pārveda uz intensīvās terapijas palātu. Palāta lielāka kā parastās, 6 gultas (mīkstākas) un teorētiski māsiņa vienmēr uz vietas. Palāta ar eiroremontu starp citu. Kā vēlāk noskaidrojās, palātas remontu nosponsorējis kāds uzņēmējs, acīmredzot pēc pagulēšanas vecajā palātā viņam apskrējās dūša. Tāpēc intensīvās palātas durvis rotā plāksnīte – „Izbūvēta ar SIA „CELT” atbalstu”. Anyways, pārvešanas procedūra bija tik amizanta, ka iedvesmoja mani šo visu uzrakstīt.

Pirmkārt māsiņas secināja, ka viņām nav liekas gultas veļas. Vajadzēja iztikt ar veļas maiņu starp palātām pārvešanas procesā, respektīvi, noņem nost un to pašu tad uzliek otrā palātā. Otrkārt, gulta, kurā es gulēju, nemaz negāja ārā pa palātas durvīm. Māsiņas dabūja pārcelt mani uz citu gultu, jo pēc narkozes iziešanas īsti nevarēju sakasīt sevī spēkus pats piecelties un aiziet uz netālu esošo intensīvās terapijas palātu. Treškārt, pacients, kura vietā es tiku likts, pārcelšanas procedūru pārlaida koridorā, jo nodaļa bija pilna līdz malām un nekur citur viņu nebija kur ielikt, kā tikai gultā, no kuras izveda mani. 

Kad man iedeva pretsāpju zāles, nopriecājos par to, ka esmu ticis ērtākā gultā un krutākā palātā, kur visu laiku kāds ir. Diemžēl tā ir tikai teorija, jo lai gan intensīvās terapijas palātā māsiņai vajadzētu uzturēties 24/7, realitāte bija tāda, ka ap 12 māsiņa aizgāja gulēt un saldi aizgulējās līdz pat pus 6iem. Skāde, ka tā, jo man ap vieniem naktī jau būtu atkal noderējušas pretsāpju zāles. Jāpiebilst, ka parastajā palātā ir tāda poga, kuru piespiežot pie māsiņu galda ieskanas griezīgs troksnis. Diemžēl intensīvajā palātā tādas pogas pie gultas nav. Laikam tāpēc, ka māsiņa tur ir vienmēr :)

12.septembris

Jāatzīst, ka šī diena bija piedzīvojumu pilna. Uz maiņu plkst.8 ieradās māsiņa, kura nekad nebija strādājusi intensīvajā palātā, attiecīgi visu dienu viņa nervozi skraidīja apkārt un ik pa laikam nevarēja kaut ko atrast, vai kaut ko sajauca. Bet pa nakti viņa centīgi ik pa laikam ienāca palātā apskatīties, kā visi guļ, tā kā patiesībā visu cieņu viņai.

Manu uzmanību piesaistīja sanitāre – jauka krievu tautības meitene, kura visu dienu staigāja saķērusi vēderu un kad lūdzu viņai palīdzību piecelties, viņai mani stutējot augšā, krievu valodā paspruka, ka es esot smags un ka viņa tūlīt dzemdēs. Vēlāk viņai paprasīju, ja viņai ir tik čābīgi, kāpēc viņa strādā... atbilde bija, ka vīrs zaudēja darbu, kredīts jāmaksā... Traki. Kā nopratu, tā ir apmēram 200 Ls alga. Šeit būtu vērts iestarpināt, ka sestdien ejot ārā no slimnīcas pamanīju pie pašām slimnīcas galvenajām durvīm lielu reklāmas plakātu – "Medicīniskā personāla darbā iekārtošana Norvēģijā". No plakāta pretī skatās smaidīgas medmāsas un dakteri... Tur vienā dienā nopelnot tik cik te pa nedēļu.

Protams, fakts, ka sanitāre jutās nelāgi, rezultējās tajā, ka vienā brīdī viņa vienkārši pazuda un neviens nezināja, kur viņa ir. Tā nu daži pacienti dabūja ilgāk pagulēt ar slapjiem pamperiem. Man šis prieks gāja secen. Pirmdienas rītā atnākušais galvenais dakteris, vispirms nostrostēja mani par to, ka sestdien nepaklausot viņa padomam biju devies brīvsolī, pēc tam visai nesaudzīgi paraustīja pie vēdera piestiprināto asiņu maisu un nosprieda, ka tur tikpat kā nekas ārā netekot (tur bija kāds litrs), tad pateica, ka man jāņem nost fantastiskā sistēma, kas ļāva mazās darīšanas kārto pa taisno maisā, kurš karājās man pie otra sāna. Tā nu es krietnā pensionāra solī jau otrajā dienā pēc operācijas čāpoju uz labierīcībām pats. Diemžēl tikai nākamajā dienā man pateica, ka visu kas no manis iztek ir jālaiž mērtraukā, jo intensīvajā palātā visas šīs lietas rūpīgi piefiksē. Hmmm, laikam es pēc narkozes biju tāds atpalicis, ka nesapratu to pats.

Vēl par šo dienu varu pieminēt, ka gultasveļa parādījās tikai ap plkst.13 iem. Tad nu sanitāres dabūja norauties mainot visu, kas nodaļā bija sakrājies kopš brīža, kad pa brīvdienām beidzās gultasveļa.

Ak jā, pagulēt par spīti miega zālēm īsti nesanāca, jo intensīvajā palāta parasti guļ tādi ļoti slimi pacienti, kuri mēdz trokšņot. Konkrēti šoreiz tas bija ap 200 kilogramu smags krievu tautības onkulis, kurš izskatījās pēc salaveča. Viņš arī nevarēja pagulēt, visu nakti grozījās, čīkstināja gultu un skaļi klepoja, savukārt brīžos kad viņš gulēja, skaļi krāca.