Pienākusi kārta piektajai daļai. Iepriekšējā daļa izlasāma šeit.
15.septembris
Kārtējo reizi izrādās, ka intensīva palāta nemaz nav tik „vipīga”, kā tai vajadzētu būt. No rīta,
kad jābūt māsiņu maiņai (ap plkst.8iem), tiek konstatēts, ka māsiņa, kurai šodien jābūt intensīvajā palātā, vēl joprojām saldi guļ savā Ziepniekkalna dzīvoklī...
Respektīvi, sajaukusi dienas. Nu neko, pienāk astoņi un māsiņa, kas bija palātā iepriekšējās 24 stundas vienkārši aizdodas prom. Tā nu kaut kādu stundu
intensīvā palāta bija vispār bez māsiņas. Turklāt, māsiņa kad ieradās, bija bez
balss, respektīvi, saaukstējusies (šī bija cita māsiņa, ne tā, kas pirms divām
dienām sāka šņaukties palātā). Sanitāre arī kaut kur aizklīda, tā nu daži
pacienti atkal dabūja gulēt ar slapjiem pamperiem. Ak, jā, tā kā māsiņa nebija,
zāles, kuras man bija jādzer pirms ēšanas man atnesa pēc brokastīm. Normāla
kārtība.
Kārtējo reizi pārliecinājos, ka deficīts vēl joprojām dzīvo.
Slimnīcā pilnīgi noteikti. Tas, ka konstanti trūkst gultasveļas, pamperu utml.
nieku, pie tā jau esmu pieradis. Par laimi, esmu diezgan tīrīgs un man neko nevajadzēja mainīt. Šodien papildus ikdienas deficītiem uzzināju arī, ka
tualetes papīrs var būt deficīts, labi, ka šis fakts mani nepārsteidza nesagatavotu. Pamanu, ka tālu nav brīdis kad izbeigsies šķidrās ziepes, par laimi, tā kā esmu vienīgais, kas izmanto palātas labierīcības, jo pārējie pacienti ir vairāk vai mazāk piesieti gultai, domāju, ka manām vajadzībām ziepes vēl pietiks.
It kā jau biju pamanījis iepriekš, bet šodien sanāca
izbaudīt uz savas ādas slimnīcas pārtikas „veselīgumu”. Respektīvi, katru dienu
uz pusdienām, visai slimnīcai kā dzēriens tiek dots, kā pašas virtuves māsas to
sauc – „kompots”. Manuprāt, dzērienam, kas tiek pasniegts ar šo relatīvi nekaitīgo
nosaukumu, satura ziņā īsts kompots varētu būt visai attāls radinieks. Tas, ko
dod slimnīcā, ir tāds spilgti rozīgi
sarkans padzēriens, kurš šķiet kā 1
pret 1 ar to pulveri, ko var nopirkt lielveikalos, un tad atšķaidot ar ūdeni
iegūt kaut ko krāsainu un saldenu. Katru dienu virtuves māsas šo dziru mēģināja
man iemānīt, neatkarīgi no tā, vai biju uz tumes diētas, vai varēju jau ēst ko citu.
Katru dienu es no šīs dziras veiksmīgi atteicos. Pa dienas vidu kaut kā sanāca
iesnausties, ko virtuves māsas veikli izmantoja, uzpildot manu krūzīti ar šo velnišķo dziru. Respektīvi, virtuves māsiņa savā ierastajā tanka manierē iebrāžas palātā ar dzēriena trauku rokā, paskaļā balsī pajautā "kompot buģeķi?" un, nesagaidot atbildi, dodas pie pirmās tuvākās krūzītes, lai to uzpildītu. Tā kā biju diezgan samiegojies nepaspēju noreaģēt un atteikties. Par laimi, šodien jau varēju ēst kaut ko vairāk par to, ko slimnīcā mīļi sauc par tumīti vai tumčik. Tad
nu bēdas par to, ka nav izdevies izvairīties no „kompota” ieliešanas manā
krūzē, kompensēja prieks par kartupeļu putru un gaļas pļocku. To padzērienu es, pēc pāris stundu vērošanas un pārdomām vai to dzert vai nē, izlēju, bet krūzes iekšpuses jauno krāsojumu vajadzēja papildus izmēzt. Tā laikam ir
veselīga dzēriena īpašība.
Uz vakariņām vēlreiz pārliecinājos, ka ja pats nesekosi
līdzi, Tevi slimnīcā nobeigs ar ēdienu. It kā šī bija pirmā diena, kad varēju
sākt ēst ko vairāk par tumi. Putras utml. Protams, slimnīcas virtuves izpratne
par diētisku putru ir kaut kas kunkuļains, kurā peld veseli graudi un to mizas.
Nu neko, ignorēju atnesto „diētisko putru” un leksēju iekšā no mājām atvesto dārzeņu/vistas filejas biezeni.
Vakarā vēlreiz pārliecinājos, ka māsiņas slimnīcā pret
saviem pienākumiem dažkārt izturas izklaidīgi. Izrādījās, ka māsiņai, kas no
rīta bija aizgulējusies un ieradās darbā ar nokavēšanos, nodaļā bija kāds
pielūdzējs. Šis kungs tad pret vakaru ieradās intensīvajā palātā un saviesīgās
sarunās aizkavēja māsiņu no darba pienākumu veikšanas uz kādu stundu.
Trakākais, ka aizrāvusies sarunās, māsiņa apmēram pusstundu pēc kāda vārga
pacienta lūguma padzerties, atminējās, ka jāatnes krūzīte ar ūdeni.
Diemžēl uz šādas viegli skumja humora nots dienu neizdevās beigt.
Pie pretējās palātas sienas jau vairākas dienas gulēja kāds vecs onkulis. Viņš
tikai gulēja, brīžiem sastindzis dīvainās pozās. Sanitāres viņu apkopa,
virtuves māsas nesa ēdienu, kuram viņš pat nepieskārās un māsiņa ik pa laikam
iedeva viņam kādu šprici. Vakarā, pie
šī vecā kunga bija ieradusies kāda radiniece, kas centās uzzināt no vectētiņa,
kur atrodas viņa automašīnas tehniskā pase, jo, kā viņa pati skaidroja, gribot
mašīnu pārdot, vai nodot lūžņos. Tas lika aizdomāties. Vēlāk, kad redzēju šo
pašu radinieci gaitenī sēžot ar večuka mantām maisos un diezgan sērīgu sejas
izteiksmi, man sāka parādīties nelāgas priekšnojautas. Neilgi pirms
gulētiešanas sanitārīte attiecībā par večuku izmeta frāzi: "viņš jau ir
uzpūties!". It kā viss bija acīmredzams, bet es tomēr pajautāju māsiņai, vai
večuks mirst? Viņas atbilde bija: "jā, mirst, bet Tu neuztraucies, viņš pa nakti
nomirs, Tu nemaz nemanīsi..." yeah, right.
Teicu, lai iedod man superstipras
miega zāles, ja nevar pārcelt uz citu palātu... diemžēl neko vairāk kā daktera
parakstīto pretsāpju medikamentu kombināciju ar teorētisku "miega efektu" nevarēju dabūt. Tā nu iesākās otrā grūtākā
nakts visā slimnīcā pavadītajā laikā (pirmā bija nakts no svētdienas uz
pirmdienu, kad gāja ārā narkoze). Mēģināju iemigt, taču tas nekādi neizdevās pat par spīti špricei, kas diezgan veiksmīgi izslēdza muskuļus un ķermeni (tie likās kā noguruši un "iemiguši"), bet nekādi neiedarbojās uz smadzeni, kura turpināja griezties uz pilnu klapi. Īstenībā diezgan pretīga sajūta, sazāļotais ķermenis prasa vienu, bet prāts pretojas nedabiski radītajam stāvoklim un neomulīgajai situācijai, kurā esi nonācis. Ap pusnakti izgāju ārā gaitenī, domāju gulēšu kaut kur gaitenī uz kušetes, taču par pārsteigumu ieraudzīju, ka gaitenī neviena nepieskatīts uz
stumjamās gultas gulēja kāds pacients, bez tam gaitenī bija diezgan auksts.
Saņēmos un gāju atpakaļ palātā. Var jau būt, ka man kaut kas nav kārtībā ar galvu un dabiskās lietu kārtības uztveri, bet principā visu nakti pavadīju klausoties večuka
skaļajos, saraustītajos elpas vilcienos un domājot, kas notiks, ja tie kādā brīdī apstāsies.
Neapstājās...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru