sestdiena, 2011. gada 8. oktobris

Slimnīcas dienasgrāmata #5

Pienākusi kārta piektajai daļai. Iepriekšējā daļa izlasāma šeit.


15.septembris

Kārtējo reizi izrādās, ka intensīva palāta nemaz nav tik „vipīga”, kā tai vajadzētu būt. No rīta, kad jābūt māsiņu maiņai (ap plkst.8iem), tiek konstatēts, ka māsiņa, kurai šodien jābūt intensīvajā palātā, vēl joprojām saldi guļ savā Ziepniekkalna dzīvoklī... Respektīvi, sajaukusi dienas. Nu neko, pienāk astoņi un māsiņa, kas bija palātā iepriekšējās 24 stundas vienkārši aizdodas prom. Tā nu kaut kādu stundu intensīvā palāta bija vispār bez māsiņas. Turklāt, māsiņa kad ieradās, bija bez balss, respektīvi, saaukstējusies (šī bija cita māsiņa, ne tā, kas pirms divām dienām sāka šņaukties palātā). Sanitāre arī kaut kur aizklīda, tā nu daži pacienti atkal dabūja gulēt ar slapjiem pamperiem. Ak, jā, tā kā māsiņa nebija, zāles, kuras man bija jādzer pirms ēšanas man atnesa pēc brokastīm. Normāla kārtība.

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka deficīts vēl joprojām dzīvo. Slimnīcā pilnīgi noteikti. Tas, ka konstanti trūkst gultasveļas, pamperu utml. nieku, pie tā jau esmu pieradis. Par laimi, esmu diezgan tīrīgs un man neko nevajadzēja mainīt. Šodien papildus ikdienas deficītiem uzzināju arī, ka tualetes papīrs var būt deficīts, labi, ka šis fakts mani nepārsteidza nesagatavotu. Pamanu, ka tālu nav brīdis kad izbeigsies šķidrās ziepes, par laimi, tā kā esmu vienīgais, kas izmanto palātas labierīcības, jo pārējie pacienti ir vairāk vai mazāk piesieti gultai, domāju, ka manām vajadzībām ziepes vēl pietiks.

It kā jau biju pamanījis iepriekš, bet šodien sanāca izbaudīt uz savas ādas slimnīcas pārtikas „veselīgumu”. Respektīvi, katru dienu uz pusdienām, visai slimnīcai kā dzēriens tiek dots, kā pašas virtuves māsas to sauc – „kompots”. Manuprāt, dzērienam, kas tiek pasniegts ar šo relatīvi nekaitīgo nosaukumu, satura ziņā īsts kompots varētu būt visai attāls radinieks. Tas, ko dod slimnīcā, ir tāds spilgti rozīgi sarkans padzēriens, kurš šķiet kā 1 pret 1 ar to pulveri, ko var nopirkt lielveikalos, un tad atšķaidot ar ūdeni iegūt kaut ko krāsainu un saldenu. Katru dienu virtuves māsas šo dziru mēģināja man iemānīt, neatkarīgi no tā, vai biju uz tumes diētas, vai varēju jau ēst ko citu. Katru dienu es no šīs dziras veiksmīgi atteicos. Pa dienas vidu kaut kā sanāca iesnausties, ko virtuves māsas veikli izmantoja, uzpildot manu krūzīti ar šo velnišķo dziru. Respektīvi, virtuves māsiņa savā ierastajā tanka manierē iebrāžas palātā ar dzēriena trauku rokā, paskaļā balsī pajautā "kompot buģeķi?" un, nesagaidot atbildi, dodas pie pirmās tuvākās krūzītes, lai to uzpildītu. Tā kā biju diezgan samiegojies nepaspēju noreaģēt un atteikties. Par laimi, šodien jau varēju ēst kaut ko vairāk par to, ko slimnīcā mīļi sauc par tumīti vai tumčik. Tad nu bēdas par to, ka nav izdevies izvairīties no „kompota” ieliešanas manā krūzē, kompensēja prieks par kartupeļu putru un gaļas pļocku. To padzērienu es, pēc pāris stundu vērošanas un pārdomām vai to dzert vai nē, izlēju, bet krūzes iekšpuses jauno krāsojumu vajadzēja papildus izmēzt. Tā laikam ir veselīga dzēriena īpašība.

Uz vakariņām vēlreiz pārliecinājos, ka ja pats nesekosi līdzi, Tevi slimnīcā nobeigs ar ēdienu. It kā šī bija pirmā diena, kad varēju sākt ēst ko vairāk par tumi. Putras utml. Protams, slimnīcas virtuves izpratne par diētisku putru ir kaut kas kunkuļains, kurā peld veseli graudi un to mizas. Nu neko, ignorēju atnesto „diētisko putru” un leksēju iekšā no mājām atvesto dārzeņu/vistas filejas biezeni.

Vakarā vēlreiz pārliecinājos, ka māsiņas slimnīcā pret saviem pienākumiem dažkārt izturas izklaidīgi. Izrādījās, ka māsiņai, kas no rīta bija aizgulējusies un ieradās darbā ar nokavēšanos, nodaļā bija kāds pielūdzējs. Šis kungs tad pret vakaru ieradās intensīvajā palātā un saviesīgās sarunās aizkavēja māsiņu no darba pienākumu veikšanas uz kādu stundu. Trakākais, ka aizrāvusies sarunās, māsiņa apmēram pusstundu pēc kāda vārga pacienta lūguma padzerties, atminējās, ka jāatnes krūzīte ar ūdeni.

Diemžēl uz šādas viegli skumja humora nots dienu neizdevās beigt. Pie pretējās palātas sienas jau vairākas dienas gulēja kāds vecs onkulis. Viņš tikai gulēja, brīžiem sastindzis dīvainās pozās. Sanitāres viņu apkopa, virtuves māsas nesa ēdienu, kuram viņš pat nepieskārās un māsiņa ik pa laikam iedeva viņam kādu šprici. Vakarā, pie šī vecā kunga bija ieradusies kāda radiniece, kas centās uzzināt no vectētiņa, kur atrodas viņa automašīnas tehniskā pase, jo, kā viņa pati skaidroja, gribot mašīnu pārdot, vai nodot lūžņos. Tas lika aizdomāties. Vēlāk, kad redzēju šo pašu radinieci gaitenī sēžot ar večuka mantām maisos un diezgan sērīgu sejas izteiksmi, man sāka parādīties nelāgas priekšnojautas. Neilgi pirms gulētiešanas sanitārīte attiecībā par večuku izmeta frāzi: "viņš jau ir uzpūties!". It kā viss bija acīmredzams, bet es tomēr pajautāju māsiņai, vai večuks mirst? Viņas atbilde bija: "jā, mirst, bet Tu neuztraucies, viņš pa nakti nomirs, Tu nemaz nemanīsi..." yeah, right. Teicu, lai iedod man superstipras miega zāles, ja nevar pārcelt uz citu palātu... diemžēl neko vairāk kā daktera parakstīto pretsāpju medikamentu kombināciju ar teorētisku "miega efektu" nevarēju dabūt. Tā nu iesākās otrā grūtākā nakts visā slimnīcā pavadītajā laikā (pirmā bija nakts no svētdienas uz pirmdienu, kad gāja ārā narkoze). Mēģināju iemigt, taču tas nekādi neizdevās pat par spīti špricei, kas diezgan veiksmīgi izslēdza muskuļus un ķermeni (tie likās kā noguruši un "iemiguši"), bet nekādi neiedarbojās uz smadzeni, kura turpināja griezties uz pilnu klapi. Īstenībā diezgan pretīga sajūta, sazāļotais ķermenis prasa vienu, bet prāts pretojas nedabiski radītajam stāvoklim un neomulīgajai situācijai, kurā esi nonācis. Ap pusnakti izgāju ārā gaitenī, domāju gulēšu kaut kur gaitenī uz kušetes, taču par pārsteigumu ieraudzīju, ka gaitenī neviena nepieskatīts uz stumjamās gultas gulēja kāds pacients, bez tam gaitenī bija diezgan auksts. Saņēmos un gāju atpakaļ palātā. Var jau būt, ka man kaut kas nav kārtībā ar galvu un dabiskās lietu kārtības uztveri, bet principā visu nakti pavadīju klausoties večuka skaļajos, saraustītajos elpas vilcienos un domājot, kas notiks, ja tie kādā brīdī apstāsies. 

Neapstājās...

Nav komentāru: