Slimnīcas dienasgrāmata #6

Beidzot pienācis laiks pēdējai manas slimnīcas dienasgrāmatas daļai. Iepriekšējā daļa atrodama šeit.

16.septembris

Kad no rīta apkārt sāka rosīties māsiņa, nomierinājos arī es. Visi trokšņi un sarunas tomēr nomāca večuka elsas palātas otrā stūrī, tā kā pret rītu nedaudz varēju pasnaust. Tomēr iet uz tualeti garām večuka gultai bija diezgan savādi. Tiklīdz atnāca dakterīte, pateicu, lai pārved mani uz citu palātu. Esmu tomēr jauns un pie pilnas saprašanas, man kaut kā tas fakts, ka jāguļ telpā, kurā jebkurā mirklī var ienākt kaulainā, nešķita nomierinošs. Varbūt domāsiet, ka esmu jocīgs, bet tādas tās sajūtas bija un nenovēlu tās kādam piedzīvot.

Pret dienas vidu mani pārveda atpakaļ uz to pašu palātu un gultu, kur sākotnēji biju ielikts. Strādnieki vēl aizvieno rosījās aiz loga, bet kas bija pārsteidzošākais, palātā bez manis bija tikai vēl viens puisis, kurš, kā noskaidroju, uz apendicīta operāciju iegūlies trešdien, bet sestdien jau tika palaists mājās. Tiešām fantastiskos ātrumos strādā slimnīcā, ņemot vērā, ka nedēļas sākumā visi skraidīja kā aptrakuši, jo slimnīca bija pilna līdz malām. Vēlāk palātā ielika vēl vienu kungu, bet viņš nākamajā dienā tika pārvests uz citu istabiņu.

Lai gan šajā palātā man vairs nebija ekskluzīvas tiesības uz sanmezglu kā tas bija intensīvajā palātā, kopumā jutos labāk. Iespējams tāpēc, ka man jau bija laba apetīte un vispār atveseļošanās notika labi, tāpat nebija vairs jāguļ vienā istabā ar cilvēkiem, kuru stāvoklis bija krietni smagāks kā man. Saņēmu savas dienišķās antibiotiku devas vēnā, staigāju pa gaiteni un lasīju Hariju Poteru.

Piegāju arī pie galvenās māsas noskaidrot, vai nav pieejama luksusa palāta. Kā izrādījās nav gan, jo tajā šobrīd guļ kāds Gaiļezera ārsts. Nez vai to var saukt par dienesta stāvokļa izmantošanu?

Pievakarē atnāca galvenais ārsts un pateica, ka svētdien laidīs mani mājās. Priecīga ziņa. Uzreiz arī atkrīt vajadzība pēc Luxus palātas.

Domāju, ka šeit varu iestarpināt arī par komunikācijas valodu slimnīcā, par to iepriekš neizteicos. Krievu valoda ir dzirdama diezgan bieži, taču nevarētu teikt, ka tā dominē. Abu tautību ārsti pārvalda abas valodas ļoti labā līmenī, bet pārliecinoši lielākā daļa no viņiem ir latviešu tautības. Arī visas māsiņas un sanitāres runā abās valodās, tiesa, ne tik labi kā ārsti, bet komunicēt var bez problēmām.

Tas, ko es novēroju vairakkārt, turklāt šis novērojums attiecas gan uz māsiņām un sanitārēm, gan ārstiem, ir fakts, ka medicīniskais personāls jauc vai pēc inerces turpina runāt valodā, kurā runāja ar iepriekšējo pacientu. Respektīvi, ļoti biežas bija situācijas, ka māsiņa pienāk pie manis un uzrunā mani krievu valodā, kaut ļoti labi zina, ka esmu latvietis. Tāpat, vairākkārt novēroju, ka ar krievvalodīgajiem pacientiem viņas runāja latviski. Salavecis, piemēram, ļoti slikti, vai vispār nesaprata latviešu valodu, un reiz bija situācija, ka māsiņa viņam kādu pusminūti stāsta, kas viņam jādara, tad nesagaidījusi atbildi aizsteidzas prom, tā, ka salavecis nemaz nepaspēj pateikt, ka viņš neko nesaprata. Lielākoties viņš palūdza, lai paskaidro krievu valodā, bet vienreiz tiešām viņu paķēra uz pārsteigumu. Trakākas bija situācijas, kad personāls runāja ar guļošu un nevarīgu pacientu "neīstajā" valodā. Es neteiktu, ka bija daudz pacientu, izņemot iepriekš minēto onkuli, kas izskatījās pēc salaveča, kuram būtu problēmas saprast abas valodas, tomēr situācijā, ja esi vārgs un nevarīgs un knapi vari parunāt, droši vien sakarīgāk būtu, ja medicīniskais personāls uzrunā dzimtajā valodā. Kā jau minēju, inerces vai kaut kādu mistisku apsvērumu dēļ, tas ne vienmēr notika.

17.septembris

Tā kā parastajā palātā biju daudz vairāk izolēts no dažādām slimnīcas aktivitātēm, ne tā kā intensīvajā palātā, kur lielākoties bija kāds no personāla, un tāpēc ik pa laikam varēja noklausīties interesantas sarunas, vai novērot dīvainas parādības, par pēdējo pilno dienu slimnīcā neko daudz nevaru pastāstīt. Pēc brokastīm aizgāju uz slimnīcas otrajā stāvā esošo vēlēšanu iecirkni veikt pilsoņa pienākumu. Pirmo un ceru, ka vienīgo, reizi mūžā nobalsoju treniņbiksēs un čībās. Pēc tam pabeidzu lasīt pirmo Harija Potera grāmatu un sāku otro. 

Tagad, kad filmas ir noskatītas, nolēmu arī ķerties pie grāmatām, lai redzētu, cik ļoti tās atšķiras no filmām. Nakti palātā pavadīju viens, gulēju diezgan labi. Nākamajā rītā arī otra grāmata bija pabeigta un ap 11 man pakaļ ieradās ģimene, lai vestu mājās.

Nobeigumā gribu pateikt paldies medicīniskajam personālam, kas neskatoties uz visu, pret mani izturējās pēc labākās sirdsapziņas un pietiekami profesionāli. Īpašs paldies ārstiem, kuri mani ļoti profesionāli izoperēja un pieskatīja, lai es labi atveseļotos.

Tāds nu ir šis mans stāsts. Paldies visiem, kuri atnāca ciemos, tie bija jauki brīži, kas kliedēja ikdienas rutīnu. Tāpat ņemiet vērā, ka nodokļu naudas veselības aprūpe ir tik cik ir (turklāt daļa no tās noteikti tiek nozagta vai izshēmota) – tātad, ja Jūsu tuvinieki vai draugi nonāk slimnīcā – ejiet pie viņiem, var gadīties, ka Jūsu klātbūtne viņiem palīdzēs daudz vairāk nekā spējat iedomāties.

Esiet veseli! ;)

Slimnīcas dienasgrāmata #5

Pienākusi kārta piektajai daļai. Iepriekšējā daļa izlasāma šeit.

15.septembris

Kārtējo reizi izrādās, ka intensīva palāta nemaz nav tik „vipīga”, kā tai vajadzētu būt. No rīta, kad jābūt māsiņu maiņai (ap plkst.8iem), tiek konstatēts, ka māsiņa, kurai šodien jābūt intensīvajā palātā, vēl joprojām saldi guļ savā Ziepniekkalna dzīvoklī... Respektīvi, sajaukusi dienas. Nu neko, pienāk astoņi un māsiņa, kas bija palātā iepriekšējās 24 stundas vienkārši aizdodas prom. Tā nu kaut kādu stundu intensīvā palāta bija vispār bez māsiņas. Turklāt, māsiņa kad ieradās, bija bez balss, respektīvi, saaukstējusies (šī bija cita māsiņa, ne tā, kas pirms divām dienām sāka šņaukties palātā). Sanitāre arī kaut kur aizklīda, tā nu daži pacienti atkal dabūja gulēt ar slapjiem pamperiem. Ak, jā, tā kā māsiņa nebija, zāles, kuras man bija jādzer pirms ēšanas man atnesa pēc brokastīm. Normāla kārtība.

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka deficīts vēl joprojām dzīvo. Slimnīcā pilnīgi noteikti. Tas, ka konstanti trūkst gultasveļas, pamperu utml. nieku, pie tā jau esmu pieradis. Par laimi, esmu diezgan tīrīgs un man neko nevajadzēja mainīt. Šodien papildus ikdienas deficītiem uzzināju arī, ka tualetes papīrs var būt deficīts, labi, ka šis fakts mani nepārsteidza nesagatavotu. Pamanu, ka tālu nav brīdis kad izbeigsies šķidrās ziepes, par laimi, tā kā esmu vienīgais, kas izmanto palātas labierīcības, jo pārējie pacienti ir vairāk vai mazāk piesieti gultai, domāju, ka manām vajadzībām ziepes vēl pietiks.

It kā jau biju pamanījis iepriekš, bet šodien sanāca izbaudīt uz savas ādas slimnīcas pārtikas „veselīgumu”. Respektīvi, katru dienu uz pusdienām, visai slimnīcai kā dzēriens tiek dots, kā pašas virtuves māsas to sauc – „kompots”. Manuprāt, dzērienam, kas tiek pasniegts ar šo relatīvi nekaitīgo nosaukumu, satura ziņā īsts kompots varētu būt visai attāls radinieks. Tas, ko dod slimnīcā, ir tāds spilgti rozīgi sarkans padzēriens, kurš šķiet kā 1 pret 1 ar to pulveri, ko var nopirkt lielveikalos, un tad atšķaidot ar ūdeni iegūt kaut ko krāsainu un saldenu. Katru dienu virtuves māsas šo dziru mēģināja man iemānīt, neatkarīgi no tā, vai biju uz tumes diētas, vai varēju jau ēst ko citu. Katru dienu es no šīs dziras veiksmīgi atteicos. Pa dienas vidu kaut kā sanāca iesnausties, ko virtuves māsas veikli izmantoja, uzpildot manu krūzīti ar šo velnišķo dziru. Respektīvi, virtuves māsiņa savā ierastajā tanka manierē iebrāžas palātā ar dzēriena trauku rokā, paskaļā balsī pajautā "kompot buģeķi?" un, nesagaidot atbildi, dodas pie pirmās tuvākās krūzītes, lai to uzpildītu. Tā kā biju diezgan samiegojies nepaspēju noreaģēt un atteikties. Par laimi, šodien jau varēju ēst kaut ko vairāk par to, ko slimnīcā mīļi sauc par tumīti vai tumčik. Tad nu bēdas par to, ka nav izdevies izvairīties no „kompota” ieliešanas manā krūzē, kompensēja prieks par kartupeļu putru un gaļas pļocku. To padzērienu es, pēc pāris stundu vērošanas un pārdomām vai to dzert vai nē, izlēju, bet krūzes iekšpuses jauno krāsojumu vajadzēja papildus izmēzt. Tā laikam ir veselīga dzēriena īpašība.

Uz vakariņām vēlreiz pārliecinājos, ka ja pats nesekosi līdzi, Tevi slimnīcā nobeigs ar ēdienu. It kā šī bija pirmā diena, kad varēju sākt ēst ko vairāk par tumi. Putras utml. Protams, slimnīcas virtuves izpratne par diētisku putru ir kaut kas kunkuļains, kurā peld veseli graudi un to mizas. Nu neko, ignorēju atnesto „diētisko putru” un leksēju iekšā no mājām atvesto dārzeņu/vistas filejas biezeni.

Vakarā vēlreiz pārliecinājos, ka māsiņas slimnīcā pret saviem pienākumiem dažkārt izturas izklaidīgi. Izrādījās, ka māsiņai, kas no rīta bija aizgulējusies un ieradās darbā ar nokavēšanos, nodaļā bija kāds pielūdzējs. Šis kungs tad pret vakaru ieradās intensīvajā palātā un saviesīgās sarunās aizkavēja māsiņu no darba pienākumu veikšanas uz kādu stundu. Trakākais, ka aizrāvusies sarunās, māsiņa apmēram pusstundu pēc kāda vārga pacienta lūguma padzerties, atminējās, ka jāatnes krūzīte ar ūdeni.

Diemžēl uz šādas viegli skumja humora nots dienu neizdevās beigt. Pie pretējās palātas sienas jau vairākas dienas gulēja kāds vecs onkulis. Viņš tikai gulēja, brīžiem sastindzis dīvainās pozās. Sanitāres viņu apkopa, virtuves māsas nesa ēdienu, kuram viņš pat nepieskārās un māsiņa ik pa laikam iedeva viņam kādu šprici. Vakarā, pie šī vecā kunga bija ieradusies kāda radiniece, kas centās uzzināt no vectētiņa, kur atrodas viņa automašīnas tehniskā pase, jo, kā viņa pati skaidroja, gribot mašīnu pārdot, vai nodot lūžņos. Tas lika aizdomāties. Vēlāk, kad redzēju šo pašu radinieci gaitenī sēžot ar večuka mantām maisos un diezgan sērīgu sejas izteiksmi, man sāka parādīties nelāgas priekšnojautas. Neilgi pirms gulētiešanas sanitārīte attiecībā par večuku izmeta frāzi: "viņš jau ir uzpūties!". It kā viss bija acīmredzams, bet es tomēr pajautāju māsiņai, vai večuks mirst? Viņas atbilde bija: "jā, mirst, bet Tu neuztraucies, viņš pa nakti nomirs, Tu nemaz nemanīsi..." yeah, right. Teicu, lai iedod man superstipras miega zāles, ja nevar pārcelt uz citu palātu... diemžēl neko vairāk kā daktera parakstīto pretsāpju medikamentu kombināciju ar teorētisku "miega efektu" nevarēju dabūt. Tā nu iesākās otrā grūtākā nakts visā slimnīcā pavadītajā laikā (pirmā bija nakts no svētdienas uz pirmdienu, kad gāja ārā narkoze). Mēģināju iemigt, taču tas nekādi neizdevās pat par spīti špricei, kas diezgan veiksmīgi izslēdza muskuļus un ķermeni (tie likās kā noguruši un "iemiguši"), bet nekādi neiedarbojās uz smadzeni, kura turpināja griezties uz pilnu klapi. Īstenībā diezgan pretīga sajūta, sazāļotais ķermenis prasa vienu, bet prāts pretojas nedabiski radītajam stāvoklim un neomulīgajai situācijai, kurā esi nonācis. Ap pusnakti izgāju ārā gaitenī, domāju gulēšu kaut kur gaitenī uz kušetes, taču par pārsteigumu ieraudzīju, ka gaitenī neviena nepieskatīts uz stumjamās gultas gulēja kāds pacients, bez tam gaitenī bija diezgan auksts. Saņēmos un gāju atpakaļ palātā. Var jau būt, ka man kaut kas nav kārtībā ar galvu un dabiskās lietu kārtības uztveri, bet principā visu nakti pavadīju klausoties večuka skaļajos, saraustītajos elpas vilcienos un domājot, kas notiks, ja tie kādā brīdī apstāsies. 

Neapstājās...

Slimnīcas dienasgrāmata #4

Pienākusi kārta ceturtajai slimnīcas dienasgrāmatas daļai. Iepriekšējā atrodama šeit.

13.septembris

Šī diena iesākās ar uz maiņu atnākušās māsiņas šķendēšanos par to, ka jauniņā kolēģe visu salaidusi grīstē – tad neīstā miskaste piepildīta, tad kaut kas pazudis utml. Brokastīs man atnesa ēdienu – tumi. Kaut kādas nenosakāmas izcelsmes maisījumu, vārītu ūdenī. Respektīvi, kaut kāda pārtikas masa bez garšas (gribētos domāt, ka kaut kas līdzīgs tam, ko Matrixa „reālajā pasaulē” ēda uz „Nebukadnecara”).

Tomēr kronis visam šajā dienā bija kāda vectētiņa izgājiens, kuru ieveda intensīvajā palātā iepriekšējā dienā. Ap pusdienas laiku pie viņa atnāca mazmeita un no iepriekšējās palātas atnesa drēbes. Onka to uztvēra kā zīmi, ka var doties mājās un nebija no šī soļa atrunājams. Kamēr māsiņas ņēmās ap salaveci, viņš vienkārši piecēlās, norāva visus katetrus un maisus, uzvilka savu jaku un devās prom. Māsiņas un mazmeitas protesti viņu neaizkavēja. Iespējams, viņš apstātos, ja kāds nostātos durvīs, bet neviens to neizdarīja. Tā kā, ja Jums ļoti besī slimnīca, varat vienkārši aiziet. Māsiņa vēlāk onkam pazvanīja un pateica, ka tā kā nav izņemts urīna katetrs, viņš tūlīt būs piečurājis visu taksometru. Tas tomēr nemotivēja viņu atgriezties atpakaļ.

Pret vakaru pamanīju, ka māsiņai, kura strādā intensīvajā palātā, parādās nepārprotamas infekcijas pazīmes. Klepus, tekošs deguns utml. Protams, visu cieņu darba entuziasmam, jo neskatoties uz šīm grūtībām māsiņa nostrādāja pilnu maiņu (līdz nākamās dienas 8iem rītā), rūpīgi apkopjot slimniekus intensīvās aprūpes palātā. Cik nu tas bija vai nebija bīstami, lai paliek uz viņas sirdsapziņas. Katrā ziņā visai amizanti skatīties, kā māsiņa vienlaikus mēģina uzlikt sistēmu un notraust pilošo degunu.

Pusdienas un vakariņas manā gadījumā bija identiskas brokastīm, labi, ka biju pats spējīgs tās ieēst. Par laimi, no mājām man atveda kaut kādu dārzeņu maisījumu/ biezzupu, kas, neskatoties uz to, ka man negaršo cepti/ vārīti dārzeņi, šoreiz likās visai garšīgs. Sajūtas bija tādas, ka es varētu pat ēst rūgto šokolādi, no kuras esmu konsekventi atteicies vairākus gadus. Vēl jāpiebilst, ka slimnīcā pilnmēness efekts darbojas pilnā sparā – visas 77 gultas nodaļā ir pilnas. Laikam tāpēc arī salavecis atkal nevarēja pagulēt un līdz ar to arī es.

14.septembris

Pretēji iepriekšējo dienu stresam, bardakam, skriešanai un faktam, ka nodaļa ir pilna, izskatījās, ka dienas lielāko daļu sanitāre pavadīja čatojot un sms-ojot (tā nebija sanitāre – grūtniece). Par nepadarītiem darbiem vakarā lādējās arī nakts sanitāre. Nu neko, daži nāk strādāt slimi, citi nāk atpūsties.

Diena nāca ar atklāsmi, kuru gribu Jums visiem lasītājiem pavēstīt – ja Jums kāds gados vecs tuvinieks nonāk slimnīcā, ejiet un sēdiet pie viņa kaut visu dienu. Dienu pēc manas ievešanas intensīvajā palātā ieveda kādu vecu kundzi arī pēc operācijas. Šī bija diena, kurā viņai it kā vajadzēja sākt celties un staigāt... Bet viņa varēja tikai palūgt pretsāpju zāles. Protams, vispārējā steigā un skriešanā māsiņa viņai tās iedeva pēc kādām 20 minūtēm, ar pārmetumu, ka viņa tikai guļot uz viena sāna, neceļoties, nestaigājot, ēst neēdot un savu litru ūdens neizdzerot. Te Tev nu bija intensīvā aprūpe. Kad pēc pāris dienām es no intensīvās palātas devos prom, viņa tur vēl joprojām gulēja, no gultas nebija izkāpusi. Tā ir realitāte, ka veci cilvēki atkopjas daudz lēnāk, diemžēl slimnīcā par viņiem rūpējas vien garāmejot, kad sanāk... un tas noteikti nepalīdz pie atveseļošanās procesa.

Šodien intensīvajā palātā ieveda kādu smagi cietušu pacienti, kā nopratu no māsiņas un paša novērojumiem - alkoholiķi. Viņa jau bija bijusi šajā palātā, pārvesta uz reanimāciju, tad atkal atpakaļ. Ko lai piebilst... bija gan par ko pasmaidīt, gan par ko aizdomāties. Pilnmēness stress vēl acīmredzot nav beidzies, jo sanitāre kādas 40 minūtes mainīja pamperu un palagus blakus esošajai pacientei, kurai sanāca šmuce. Respektīvi – nomaina vienu sastāvdaļu, dodas prom, atnāk pēc 20 minūtēm, nomaina otru gultas veļas sastāvdaļu un atkal pazūd, lai pēc vēl 20 minūtēm pabeigtu iesākto līdz galam.

Šonakt, pārmaiņas pēc, nedaudz pagulēju, bet miega bads moca vēl joprojām.

Slimnīcas dienasgrāmata #3

Jūsu uzmanībai slimnīcas dienasgrāmatas 3.daļa. Iepriekšējā daļa šeit.

11.septembris

Nakts pagāja mierīgi, dažas reizes pamodos, lai pārliecinātos, ka esmu dzīvs. Rīts sākas ar ķirurga apciemojumu. Šeit jāpiebilst, ka man ļoti paveicās, jo ķirurgs, kurš mani konsultēja nedēļas sākumā tieši tonakt dežūrēja Gaiļezerā, turklāt, man izdevās viņu satikt pie datortomogrāfijas kabineta. Laikam jau kāds augstāks spēks stāvēja klāt, ka viss notika tieši tā, un vienīgais ķirurgs, kurš bija padziļināti iepazinies ar manu stāvokli bija klāt, kad bija jāgriež. Kā viņš pats man vēlāk teica – „no sava pacienta neaizbēgsi”.

Ķirurgs man ierādīja kā man pareizi kustēties un teica, ka šodien man pāris reizes jāapiet apkārt gultai. To arī veiksmīgi izdarīju, lai gan jāatzīst, ka narkozei izejot piecelšanās procedūrai spēka vairs nebija. Kā jau minēju, es pēc operācijas pamodos tajā pašā palātā, no kuras mani aizveda. Kā paskaidroja ārsts – intensīvajā palātā esot kāds augsti infekciozs pacients, tāpēc nevarot mani tur likt. Nu neko, tā kā lielāko dienas daļu biju zem narkozes efekta, man tas bija diezgan vienalga. Pret vakaru gan vairs tā nedomāju. Vēlu vakarā, kad galvenais ārsts pa telefonu bija izlamājis visu nodaļu, mani pārveda uz intensīvās terapijas palātu. Palāta lielāka kā parastās, 6 gultas (mīkstākas) un teorētiski māsiņa vienmēr uz vietas. Palāta ar eiroremontu starp citu. Kā vēlāk noskaidrojās, palātas remontu nosponsorējis kāds uzņēmējs, acīmredzot pēc pagulēšanas vecajā palātā viņam apskrējās dūša. Tāpēc intensīvās palātas durvis rotā plāksnīte – „Izbūvēta ar SIA „CELT” atbalstu”. Anyways, pārvešanas procedūra bija tik amizanta, ka iedvesmoja mani šo visu uzrakstīt.

Pirmkārt māsiņas secināja, ka viņām nav liekas gultas veļas. Vajadzēja iztikt ar veļas maiņu starp palātām pārvešanas procesā, respektīvi, noņem nost un to pašu tad uzliek otrā palātā. Otrkārt, gulta, kurā es gulēju, nemaz negāja ārā pa palātas durvīm. Māsiņas dabūja pārcelt mani uz citu gultu, jo pēc narkozes iziešanas īsti nevarēju sakasīt sevī spēkus pats piecelties un aiziet uz netālu esošo intensīvās terapijas palātu. Treškārt, pacients, kura vietā es tiku likts, pārcelšanas procedūru pārlaida koridorā, jo nodaļa bija pilna līdz malām un nekur citur viņu nebija kur ielikt, kā tikai gultā, no kuras izveda mani. 

Kad man iedeva pretsāpju zāles, nopriecājos par to, ka esmu ticis ērtākā gultā un krutākā palātā, kur visu laiku kāds ir. Diemžēl tā ir tikai teorija, jo lai gan intensīvās terapijas palātā māsiņai vajadzētu uzturēties 24/7, realitāte bija tāda, ka ap 12 māsiņa aizgāja gulēt un saldi aizgulējās līdz pat pus 6iem. Skāde, ka tā, jo man ap vieniem naktī jau būtu atkal noderējušas pretsāpju zāles. Jāpiebilst, ka parastajā palātā ir tāda poga, kuru piespiežot pie māsiņu galda ieskanas griezīgs troksnis. Diemžēl intensīvajā palātā tādas pogas pie gultas nav. Laikam tāpēc, ka māsiņa tur ir vienmēr :)

12.septembris

Jāatzīst, ka šī diena bija piedzīvojumu pilna. Uz maiņu plkst.8 ieradās māsiņa, kura nekad nebija strādājusi intensīvajā palātā, attiecīgi visu dienu viņa nervozi skraidīja apkārt un ik pa laikam nevarēja kaut ko atrast, vai kaut ko sajauca. Bet pa nakti viņa centīgi ik pa laikam ienāca palātā apskatīties, kā visi guļ, tā kā patiesībā visu cieņu viņai.

Manu uzmanību piesaistīja sanitāre – jauka krievu tautības meitene, kura visu dienu staigāja saķērusi vēderu un kad lūdzu viņai palīdzību piecelties, viņai mani stutējot augšā, krievu valodā paspruka, ka es esot smags un ka viņa tūlīt dzemdēs. Vēlāk viņai paprasīju, ja viņai ir tik čābīgi, kāpēc viņa strādā... atbilde bija, ka vīrs zaudēja darbu, kredīts jāmaksā... Traki. Kā nopratu, tā ir apmēram 200 Ls alga. Šeit būtu vērts iestarpināt, ka sestdien ejot ārā no slimnīcas pamanīju pie pašām slimnīcas galvenajām durvīm lielu reklāmas plakātu – "Medicīniskā personāla darbā iekārtošana Norvēģijā". No plakāta pretī skatās smaidīgas medmāsas un dakteri... Tur vienā dienā nopelnot tik cik te pa nedēļu.

Protams, fakts, ka sanitāre jutās nelāgi, rezultējās tajā, ka vienā brīdī viņa vienkārši pazuda un neviens nezināja, kur viņa ir. Tā nu daži pacienti dabūja ilgāk pagulēt ar slapjiem pamperiem. Man šis prieks gāja secen. Pirmdienas rītā atnākušais galvenais dakteris, vispirms nostrostēja mani par to, ka sestdien nepaklausot viņa padomam biju devies brīvsolī, pēc tam visai nesaudzīgi paraustīja pie vēdera piestiprināto asiņu maisu un nosprieda, ka tur tikpat kā nekas ārā netekot (tur bija kāds litrs), tad pateica, ka man jāņem nost fantastiskā sistēma, kas ļāva mazās darīšanas kārto pa taisno maisā, kurš karājās man pie otra sāna. Tā nu es krietnā pensionāra solī jau otrajā dienā pēc operācijas čāpoju uz labierīcībām pats. Diemžēl tikai nākamajā dienā man pateica, ka visu kas no manis iztek ir jālaiž mērtraukā, jo intensīvajā palātā visas šīs lietas rūpīgi piefiksē. Hmmm, laikam es pēc narkozes biju tāds atpalicis, ka nesapratu to pats.

Vēl par šo dienu varu pieminēt, ka gultasveļa parādījās tikai ap plkst.13 iem. Tad nu sanitāres dabūja norauties mainot visu, kas nodaļā bija sakrājies kopš brīža, kad pa brīvdienām beidzās gultasveļa.

Ak jā, pagulēt par spīti miega zālēm īsti nesanāca, jo intensīvajā palāta parasti guļ tādi ļoti slimi pacienti, kuri mēdz trokšņot. Konkrēti šoreiz tas bija ap 200 kilogramu smags krievu tautības onkulis, kurš izskatījās pēc salaveča. Viņš arī nevarēja pagulēt, visu nakti grozījās, čīkstināja gultu un skaļi klepoja, savukārt brīžos kad viņš gulēja, skaļi krāca.

Slimnīcas dienasgrāmata #2

Šodien publicēšu savas atmiņas par 9. un 10.septembri. Iepriekšējā stāsta daļa pieejama šajā pašā blogā.

9.septembris

6os no rīta, kad slimnīcā sākas visas aktivitātes, man paņēma asins analīzes. Pēc dažām stundām manu dienu padarīja interesanta iešanu uz "kobru". Tiem, kas nezina, "kobra" ir tāds izmeklējums, kura gaitā Jums caur muti kuņģī ieliek cauruli ar kameru galā un apskatās, kas tur iekšā darās. Laikos, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, bet man jau bija paveicies sasirgt, šo procedūru taisīja bez narkozes. Iepūta kaklā kaut kādu aerosolu, kurš nedaudz mazināja kairinājumu, un pārējais jau ir ar rīstīšanos un asarām jāizcieš. Šoreiz man pajautāja vai gribu, lai mani iemidzina, uz ko, protams, atbildēju apstiprinoši. Tā nu pamodos savā palātā. Neatceros, kā tur nokļuvu, palātas biedri skaidroja, ka sanitāre mani aplam smaidīgu atvedusi un es esot uz pāris stundām vienkārši izrubījies gultā. Paskatījos pulkstenī un secināju, ka viņi nemelo. Nekas cits īpašs pa šo dienu nenotika. Pēcpusdienā satiku arī galveno ārstu, kurš teica, ka pie mana stāvokļa (asins analīzes bija pagalam švakas) man no slimnīcas nevajadzētu iet prom. Teicu, ka to saprotu, bet rīt mana māsa precas, tāpēc uz pāris stundām man vajadzētu iziet. Nu neko, ārsts palika pie sava, es pie sava.

10.septembris

No rīta pieteicu māsiņām, lai ātrāk uzliek sistēmu, jo man ap 11 bija jādodas prom uz māsas kāzām un, ka ar ārstu tas esot saskaņots. Māsiņa, protams, akceptēja. To arī tad var ņemt vērā – ja gribat no slimnīcas aiziet, to diezgan viegli var izdarīt, neviens Jūs neaizturēs.

Nopārdevis māsu viņas nākamajam vīram, sēdos pie stūres savai Calibrai un kopā ar Baibu devāmies no Rīgas uz Turaidas baznīcu, kur notiks oficiālā ceremonija. Protams, neiztika bez stresiem un principā gandrīz nokavējām, bet neko, ceremonija bija jauka un man patiess prieks par manu māsu.

Ap pieciem ierados atpakaļ slimnīcā. Saņēmis dienišķo putru un bezgaršas jogurtu, lēnā garā baudīju maltīti savā palātā. Ap sešiem, kad biju beidzis mieloties ar bezgaršas jogurtu, kuru atsvaidzināju ar sapluinītu konfekti „Gotiņa”, sajutu tā kā siltu šķidrumu izplūstam pa mana vēdera iekšpusi. Negribu tagad detaļās aprakstīt to, kas notika, jo tās trīs stundas līdz ar ķirurga svētību saņēmu simbolisku pretsāpju zāļu devu vēlos aizmirst, man pietika to piedzīvot vienu reizi mūžā. Ap 11 biju uz operāciju galda un draudzīgi sarunājos ar anesteziologu. Biju jau gandrīz izrubīts, kad kāds atcerējās, ka neesmu parakstījis piekrišanu operācijai. Māsiņa steigā atsprādzēja manu roku un tā guļot uz operāciju galda es parakstīju dokumentu, kura saturu nezinu, bet kurā droši vien bija teikts, ka saprotu, kas ar mani notiks un, ka ārsti ne pie kā nav vainīgi.

Nākamais ko atceros, bija, ka pulksten vienos vai divos naktī pamodos savā palātā...

Slimnīcas dienasgrāmata #1

Tātad, iespējams daži pamanīja manu neseno palielo ierakstu draugos un facebook, kurā pieminēju faktu, ka esmu nonācis slimnīcā. Tagad, kad esmu izrakstīts mājas režīmā, varētu padalīties ar saviem piedzīvojumiem – te nu tā būs, mana slimnīcas dienasgrāmata.

Daži no Jums to varbūt zina, bet man jau no pusaudža gadiem puncī ir tāda nelāga kaite, kura izpaužas arī tajā, ka esmu diezgan slaids. Kaiti, protams, ārstēju, ilgi un pie daudziem dakteriem, bet šajā vasarā tā tomēr sasniedza to stadiju, kad kļuva pavisam nelāgi. Nu neko, apspriedos ar ķirurgu un savu ārstu, un tika izlemts, ka man jāliekas slimnīcā. Bija domāts, ka tas notiks 7.septembrī, bet faktiski iegūlos 8.septembrī. Birokrātija utml., mans dakteris, kurš strādā Gastro centrā Linezerā nepaspēja izkārtot, ka tieku pie īstā ķirurga Gaiļezerā (kur var uzņemt tādus kā mani). Tātad 8.septembrī ierados slimnīcā, lai sagatavotos plānveida operācijai...

8.septembris.

Iekārtošanās slimnīcā bija saistīta ar vairākiem „pārsteigumiem” vai apstākļiem, kurus par atveseļošanās procesam labvēlīgiem negribētos nosaukt. Protams, biju jau gulējis slimnīcās iepriekš, tāpēc mani tas viss ļoti nesatrauca, kaut gan... iespējams, ka kopš augstākās izglītības iegūšanas man ir palielinājušās ekspektācijas attiecībā pret nodokļu naudas izlietojumu (t.i. arī slimnīcā). Tātad tiem, kuri slimnīcās nav bijuši, uzskaitīšu, ar ko jārēķinās:

 - visticamāk tiksiet palātā, kurā būs 5 gultas. LUX palāta eksistē, bet tā kā tā ir viena, tā vienmēr ir aizņemta.

 - ir liela iespēja, ka kāds no palātas biedriem ir kārtīgs krācējs. Tātad, jācenšas aizmigt pirms viņa. Tiesa, kā esmu novērojis, tieši krācēji aizmieg pirmie.

 - šobrīd Gaiļezerā pilnā sparā rit fasādes renovācija/siltināšana. Aiz loga ar urbjiem, āmuriem un kaltiem ārdās bars strādnieku. Patīkams fona troksnis.

 - elektrības kontakts ir viens uz divām gultām. Šī iemesla dēļ ar kaimiņu jādzīvo draudzīgi, tā acīmredzot paredzējis viedais Brežņevs vai Hruščovs, atkarībā no tā, kura laikā slimnīcas projektu taisīja.

 - veļa varētu būt kārtīgi nemazgāta. Vismaz mana bija pilna ar matiem, kas tiešām nebija mani (tie bija patvērušies zem virsējās segas un es tos atklāju, kad pirmoreiz pacēlu segu).

 - dvieļus slimnīca nedod. Tāpat kā krūzi un karoti/nazi. Tie jāņem no mājām.

 - uz piecām gultām ir viena tualete, kas pēdējo remontu acīmredzot redzēja tad, kad to uzcēla. Kā vēlāk novēroju, tīrības uzturēšana / papīra esamība tualetē ir pašu pacientu ziņā, sanitāri pa to īpaši nerosās. Patiesībā bija pat dienas, kad nemanīju, ka palātu izslaucītu...

 - duša ir velnsviņzinkur.

 - ēdiens ir kļuvis briesmīgs. Neba jau es gaidīju Mārtiņa Rītiņa klasi, bet nu kaut ko... vismaz... Brokastīs parasti ir putra, kurai piens ir pielikts visai nosacīti. Ja paveicas, klāt ir omlete (tā bija tīri sakarīga). Var dabūt ari bezgaršas jogurtu. Pusdienās ir kaut kādas mistiskas izcelsmes zupa, kurā ir samests kaut kas, kas ir tā samalts, ka nevar saprast, kas tas ir. Otrais parasti sastāv no kartupeļu pļockas un baismīga paskata ūdeņainas gaļas pļockas. Salātu pickiņa klāt nav. Acīmredzot 9 Ls dienā par gulēšanu slimnīcā ir tik maz, ka salātu vai mērces pikucīti klāt nevar dabūt. Vakariņās ir apmēram tas pats, kas brokastīs. Vai arī otrādāk.

 - ārsti slimnīcā gan ir diezgan aizņemti un var gadīties, ka pirmajā dienā kad slimnīcā ieguļaties, pie Jums tā arī neviens neatnāk. Pie manis atnāca pēc apmēram 2 stundām. Reasonable. Palātas biedram tā nepaveicās.  

- pat ja Jūs slimnīcā ieliek kā akūtu pacientu ar sāpēm, nav garantijas, ka kāds Jums uzreiz iedos pretsāpju zāles. Māsiņas lūgumiem pēc pretsāpju zālēm sāk atsaukties tikai pēc tam, kad pie konkrētā pacienta ir bijis ārsts un atstājis māsiņām attiecīgus norādījumus. Ja esi starp tiem, pie kuriem ārsts atnāk pēc 6 stundām, vai nākamajā dienā... nu neko. Pamēģini meditāciju.

 - slimnīcā nav medikamentu. Pareizāk sakot, ir, bet ja Jums ir kāda specifiska kaite, kurai vajag specifiskas (un dārgas) zāles, tad slimnīcā nekā tāda nav. Viss jāņem līdzi pašam. Slimnīca nodrošina zāles, kas maksā max.20 santīmu par tableti, manējās maksā pie 1.20 Ls tabletē. Nu neko, man tās, protams, bija līdzi. Ak jā. Tās zāles, kuras nodrošina slimnīca ir vecas kā pasaule (attiecīgi lētas). Acīmredzot slimnīcai patīk uzticēties pārbaudītām vērtībām (ja Brežņevam pirms 40 gadiem derēja, derēs arī Tev!). Vai varbūt tā ir finansējuma problēma?

 - ja būsiet draudzīgs un parunāsiet ar palātas biedriem, ir ļoti liela iespēja, ka uzzināsiet faktu, ka vismaz viens no viņiem ir operēts vismaz divas reizes, jo ar pirmo reizi nesanāca/kļūdījās/aizmirsa/sanāca komplikācijas utml. Tā ir bijis katru no trim reizēm, kad esmu gulējis slimnīcā, ķirurģiskajā nodaļā.

Tādi tie pamata novērojumi pirmajā dienā. Kopumā diena pagāja diezgan mierīgi. 

Mašīnu izdevās iemānīt maksas stāvvietā, kura ir slimnīcas iekšpagalmā (cena - 2 Ls) – tātad relatīvi drošā vietā. Sargs bija draudzīgs un pretimnākošs. 

Dienas gaitā pie manis atnāca divi rezidenti (ārsti, kas mācās). Abiem izstāstīju savu bēdu un parādīju savu biezo slimības vēsturi, ka abi ar zinātkāri izpētīja. Vispār prieks, ka kāds to vismaz apskatīja. Ārsti ar bagātu pieredzi manu slimības vēsturi parasti caurskata visai pavirši.

Par spīti palātas biedra krākšanai, izdevās arī pagulēt.

P.S. Nākamie ieraksti būs īsāki.

Korupcijas apcerējums #1

Ņemot vērā, ka ir priekšvēlēšanu laiks un man ir politologa diploms, izdomāju, ierakstīt kaut ko šeit. Protams, ceru uz lasītāju ar/bez politologu diplomu kvalitatīvu dalību komentāros, jo diskusijās dzimst patiesība ;)

Tātad, iesākumā es Jums vienkāršā valodā izskaidrošu, kā koruptīvu izpausmju mazināšana var nākt par labu valsts ekonomikas izaugsmei. Tā "kāpnīte" ir pavisam vienkārša, es to pirms pāris mēnešiem skaidroju savam palātas biedram, kurš sākotnēji bija diezgan pārliecināts kādas Kurzemes pilsētas "saimnieka" fans. Šķiet, ka nostrādāja :)
1) Mazāk korupcijas => vairāk investīciju
2) Vairāk investīciju => pieprasījums pēc kvalificēta darba spēka
3) Kvalificēts darbaspēks => pārliecināti cilvēki
4) Pārliecināti cilvēki => kvalitatīva politika.
Ļaujiet paskaidrot, kāpēc tieši šāds cikls.

Mazāk korupcijas => vairāk investīciju

Es uzskatu, ka investīciju piesaistes iespējas jāskata investora acīm. Investoram korupcija ir vienkārši blakus izdevumi, kuri noteiktos apstākļos viņam dos konkurētspējīgo priekšrocību pār viņa konkurentiem. Viņš kādu uzpirks un tāpēc ražos lētāk/labāk/ etc. Pretī tam stāv alternatīvās izmaksas sakarā ar iespēju tikt pieķertam... Iedošu miljonu, lai izbīdītu projektu par miljardu. Ok, ir vērts riskēt. Iedošu 10 000, lai izbīdītu projektu par 100 000? hmmm...

Pirmkārt, paskatīsimies, no kurienes nāk šis investors. Ja viņš nāk no kādas kolorītas Austrumzemes... iespējams, ka viņa valstī par korupciju nevienu cietumā neliek. Ok, tad viņam ir diezgan vienalga. Ja viņš nāk no Rietumiem, kur gan valsts, gan parastie pilsoņi uz šīm lietām skatās visai nedraudzīgi... Risks ir lielāks, vai ne? Iedomājaties situāciju, ja uzpeldētu, ka viens uzņēmums "H" LV ir pamatīgi kukuļojusi amatpersonas, lai vinnētu kādu konkursiņu? Es teiktu, ka "H" konkurenti tā pamattirgos labprāt izmantotu šo kompromatu, lai pārvilktu pie sevis daļu no "H" klientiem, gan jau ka "H" māteskompānijai būtu problēmas ar savas valsts likumsargājošām iestādem - sak, muhļījies tur, moš arī pie mums nodokļus kārtīgi nemaksā. Vai ir vērts kukuļot?

Otrkārt, arī investors no Austrumiem, iespējams izvēlēsies valsti, kurā kukuļošana nav cieņā, it īpaši situācijā, ja citas izmaksas būs zemākas. Kā mēs zinām, pie mums ir augsti darbaspēka nodokļi un sarežģīti birokrātijas gaiteņi, kuri dod priekšrocības tikai tiem, kuriem ir shortcutu atslēgas - gluži, kā ASV-Meksikas robežsiena, par kuras caurumu kontroli savstarpējos karos asiņo narkokarteļi.
Kad nebija sienas, katrs Pedro varēja paņemt mugursomu un pēc 2 dienām būt laimes zemē, tagad jānāk pie dona Migela ar naudas kušķi, jo tikai viņš zina, kā caur sienu tikt. Līdzīgi LV birokrātijā - ja Tev ir īstās pazīšanās, Tev nav šķēršļu, ja esi godīgs, pats vainīgs, ej garo un sarežģīto ceļu. Tātad atgriežoties pie Austrumu investora - viņš uzskatīs kukuli par kārtējo izdevumu pozīciju, ja tā došana nesagrauj projekta tāmi, tad ok.

Kāds saka, ka augsti nodokļi attur investorus. Es tikpat labi varu teikt, ka zemi nodokļi nepasargā no to nemaksātājiem, ja valsts to kārtīgi nekontrolē. Atnāks Austrumu onkulis, iedos pāris kukuļus, nodokļus nemaksās un ražos te kautko... Vai drīzāk ievedīs un izvedīs. Baigais labums valstij no ražošanas, par kuru kukuļi nomaksāti un nodokļi nav jāmaksā. Nodokļus var nolaist tikai tad, ja paņem aiz riekstiem lielos korumpantus un kontrabandistus - pajautājiet Īrijā dzīvojošiem domājošiem cilvēkiem, viņi apstiprinās, ka ar lielo brekšu iesēdināšanu korupcija no sērgas pārvērtās par blakusparādību. Kā tikmēr ir pie mums? Pēc šīm kolorītajām pietiek.com intervijām, ja kaut daļa no tā ir patiesība... nu vnk rokas nolaižas, kādas pensijas, māmiņalgas un atbalsti inovācijām vienkārši aiztek gar valsts degunu veiklu darboņu kabatās... (http://ej.uz/oxhd un http://ej.uz/appc)

Vairāk investīciju => pieprasījums pēc kvalificēta darbaspēka

Šis gan ir ekonomiski sarežģīts un diskutabls jautājums, konkrēti par Latvijas situāciju, bet pamatojums ir tirgus principos balstīts. Pieaugot investīciju apjomam, kādā brīdī pieaugs arī augstu PVN produktu ražošana. Un šiem augstu PVN ražojošajiem uzņēmumiem vajadzēs darbiniekus. Un nevis nodzērušos bezdarbnieku, vai pusaudzi ar angļu valodu 80-to bojevika līmenī, bet cilvēku, kas kaut ko saprot un, vēlams, gājis augstskolā. Šajā brīdī valstij vajadzētu spēt šo darbinieku iedot. Es ticu, ka mums šādi cilvēki ir, visi nav aizbraukuši vai apmiruši, tā kā zināmu apjomu investīciju varētu pacelt ar esošo resursu. Respektīvi, būs investīcijas, būs augstāka PVN produkti ražošanas bilancē un tas radīs tirgus pieprasījumu pēc kvalificēta darbaspēka.

Kvalificēts darbaspēks => pārliecināti cilvēki

Kā jau minēju iepriekš, kvalificēts darbaspēks mēdz iet augstskolās. Savukārt augstskolām ir tāda tendence cilvēkiem iemācīt domāt (kaut tā varētu teikt par visām LV augstskolām). Par laimi, arī augstskolu kvalitātes jautājums atrisināsies pats no sevis iepriekšējo tirgus principu vadīts. Cilvēki sāks vairāk studēt tur, no kurienes uzņēmēji vairāk ņems darbā. Turpinot par pārliecību, tajā brīdī, kad cilvēks iemācās domāt kvalitatīvāk, viņš daudz labāk apzinās savas iespējas un redz vairāk ceļus, kā tās sasniegt. Attiecīgi, viņam pieaug pārliecība par sevi, kas ir ļoti atzīstami, jo... šādam pārliecinātam cilvēkam būs daudz grūtāk iebarot tizlu deputāta kandidātu apmaiņā pret banānu ķekaru. Viņš domās, es tak esmu gudrāks par šo fruktu, kāpēc man viņu iebalsot valdībā un ļaut lemt par manu bērnu nākotni, ja viņš nespēj elementāras lietas saprast? Tāpat, šis cilvēks daudz kritiskāk izturēsies pret pilnīga idiotisma bīdīšanu politiskajā dienaskārtībā, jo viņam nepatiks, ka viņu uzskata par muļķi un cenšas iestāstīt, ka, piemēram, avīžu valstiska cenzūra ir laba lieta, jo sargā jauno paaudzi no nevēlamas informācijas, kas tajās var parādīties.

Pārliecināti cilvēki => kvalitatīvāka politika

Pēdējais jau ir elementāri. Pārliecināti cilvēki prasīs kvalitatīvāku politiku. Jo viņi domās līdzi un prasīs to no politiskajiem spēkiem, kuri būs spiesti piedāvāt kvalitatīvākas programmas un risinājumus pārliecināto cilvēku problēmām. Pie kā noved kvalitatīvāka politika? Jāpapēta to valstu rādītāji, kurās ir daudz cilvēku ar augstu izglītību. Skandināvija, Rietumeiropa. Augsti laimes indeksi, pārticība. Tāpēc sāksim arī mēs iet šo ceļu, apkarosim korupciju un izaugsme atgriezīsies arī Latvijā!