Slimnīcas dienasgrāmata #1

Tātad, iespējams daži pamanīja manu neseno palielo ierakstu draugos un facebook, kurā pieminēju faktu, ka esmu nonācis slimnīcā. Tagad, kad esmu izrakstīts mājas režīmā, varētu padalīties ar saviem piedzīvojumiem – te nu tā būs, mana slimnīcas dienasgrāmata.

Daži no Jums to varbūt zina, bet man jau no pusaudža gadiem puncī ir tāda nelāga kaite, kura izpaužas arī tajā, ka esmu diezgan slaids. Kaiti, protams, ārstēju, ilgi un pie daudziem dakteriem, bet šajā vasarā tā tomēr sasniedza to stadiju, kad kļuva pavisam nelāgi. Nu neko, apspriedos ar ķirurgu un savu ārstu, un tika izlemts, ka man jāliekas slimnīcā. Bija domāts, ka tas notiks 7.septembrī, bet faktiski iegūlos 8.septembrī. Birokrātija utml., mans dakteris, kurš strādā Gastro centrā Linezerā nepaspēja izkārtot, ka tieku pie īstā ķirurga Gaiļezerā (kur var uzņemt tādus kā mani). Tātad 8.septembrī ierados slimnīcā, lai sagatavotos plānveida operācijai...

8.septembris.

Iekārtošanās slimnīcā bija saistīta ar vairākiem „pārsteigumiem” vai apstākļiem, kurus par atveseļošanās procesam labvēlīgiem negribētos nosaukt. Protams, biju jau gulējis slimnīcās iepriekš, tāpēc mani tas viss ļoti nesatrauca, kaut gan... iespējams, ka kopš augstākās izglītības iegūšanas man ir palielinājušās ekspektācijas attiecībā pret nodokļu naudas izlietojumu (t.i. arī slimnīcā). Tātad tiem, kuri slimnīcās nav bijuši, uzskaitīšu, ar ko jārēķinās:

 - visticamāk tiksiet palātā, kurā būs 5 gultas. LUX palāta eksistē, bet tā kā tā ir viena, tā vienmēr ir aizņemta.

 - ir liela iespēja, ka kāds no palātas biedriem ir kārtīgs krācējs. Tātad, jācenšas aizmigt pirms viņa. Tiesa, kā esmu novērojis, tieši krācēji aizmieg pirmie.

 - šobrīd Gaiļezerā pilnā sparā rit fasādes renovācija/siltināšana. Aiz loga ar urbjiem, āmuriem un kaltiem ārdās bars strādnieku. Patīkams fona troksnis.

 - elektrības kontakts ir viens uz divām gultām. Šī iemesla dēļ ar kaimiņu jādzīvo draudzīgi, tā acīmredzot paredzējis viedais Brežņevs vai Hruščovs, atkarībā no tā, kura laikā slimnīcas projektu taisīja.

 - veļa varētu būt kārtīgi nemazgāta. Vismaz mana bija pilna ar matiem, kas tiešām nebija mani (tie bija patvērušies zem virsējās segas un es tos atklāju, kad pirmoreiz pacēlu segu).

 - dvieļus slimnīca nedod. Tāpat kā krūzi un karoti/nazi. Tie jāņem no mājām.

 - uz piecām gultām ir viena tualete, kas pēdējo remontu acīmredzot redzēja tad, kad to uzcēla. Kā vēlāk novēroju, tīrības uzturēšana / papīra esamība tualetē ir pašu pacientu ziņā, sanitāri pa to īpaši nerosās. Patiesībā bija pat dienas, kad nemanīju, ka palātu izslaucītu...

 - duša ir velnsviņzinkur.

 - ēdiens ir kļuvis briesmīgs. Neba jau es gaidīju Mārtiņa Rītiņa klasi, bet nu kaut ko... vismaz... Brokastīs parasti ir putra, kurai piens ir pielikts visai nosacīti. Ja paveicas, klāt ir omlete (tā bija tīri sakarīga). Var dabūt ari bezgaršas jogurtu. Pusdienās ir kaut kādas mistiskas izcelsmes zupa, kurā ir samests kaut kas, kas ir tā samalts, ka nevar saprast, kas tas ir. Otrais parasti sastāv no kartupeļu pļockas un baismīga paskata ūdeņainas gaļas pļockas. Salātu pickiņa klāt nav. Acīmredzot 9 Ls dienā par gulēšanu slimnīcā ir tik maz, ka salātu vai mērces pikucīti klāt nevar dabūt. Vakariņās ir apmēram tas pats, kas brokastīs. Vai arī otrādāk.

 - ārsti slimnīcā gan ir diezgan aizņemti un var gadīties, ka pirmajā dienā kad slimnīcā ieguļaties, pie Jums tā arī neviens neatnāk. Pie manis atnāca pēc apmēram 2 stundām. Reasonable. Palātas biedram tā nepaveicās.  

- pat ja Jūs slimnīcā ieliek kā akūtu pacientu ar sāpēm, nav garantijas, ka kāds Jums uzreiz iedos pretsāpju zāles. Māsiņas lūgumiem pēc pretsāpju zālēm sāk atsaukties tikai pēc tam, kad pie konkrētā pacienta ir bijis ārsts un atstājis māsiņām attiecīgus norādījumus. Ja esi starp tiem, pie kuriem ārsts atnāk pēc 6 stundām, vai nākamajā dienā... nu neko. Pamēģini meditāciju.

 - slimnīcā nav medikamentu. Pareizāk sakot, ir, bet ja Jums ir kāda specifiska kaite, kurai vajag specifiskas (un dārgas) zāles, tad slimnīcā nekā tāda nav. Viss jāņem līdzi pašam. Slimnīca nodrošina zāles, kas maksā max.20 santīmu par tableti, manējās maksā pie 1.20 Ls tabletē. Nu neko, man tās, protams, bija līdzi. Ak jā. Tās zāles, kuras nodrošina slimnīca ir vecas kā pasaule (attiecīgi lētas). Acīmredzot slimnīcai patīk uzticēties pārbaudītām vērtībām (ja Brežņevam pirms 40 gadiem derēja, derēs arī Tev!). Vai varbūt tā ir finansējuma problēma?

 - ja būsiet draudzīgs un parunāsiet ar palātas biedriem, ir ļoti liela iespēja, ka uzzināsiet faktu, ka vismaz viens no viņiem ir operēts vismaz divas reizes, jo ar pirmo reizi nesanāca/kļūdījās/aizmirsa/sanāca komplikācijas utml. Tā ir bijis katru no trim reizēm, kad esmu gulējis slimnīcā, ķirurģiskajā nodaļā.

Tādi tie pamata novērojumi pirmajā dienā. Kopumā diena pagāja diezgan mierīgi. 

Mašīnu izdevās iemānīt maksas stāvvietā, kura ir slimnīcas iekšpagalmā (cena - 2 Ls) – tātad relatīvi drošā vietā. Sargs bija draudzīgs un pretimnākošs. 

Dienas gaitā pie manis atnāca divi rezidenti (ārsti, kas mācās). Abiem izstāstīju savu bēdu un parādīju savu biezo slimības vēsturi, ka abi ar zinātkāri izpētīja. Vispār prieks, ka kāds to vismaz apskatīja. Ārsti ar bagātu pieredzi manu slimības vēsturi parasti caurskata visai pavirši.

Par spīti palātas biedra krākšanai, izdevās arī pagulēt.

P.S. Nākamie ieraksti būs īsāki.