Slimnīcas dienasgrāmata #6

Beidzot pienācis laiks pēdējai manas slimnīcas dienasgrāmatas daļai. Iepriekšējā daļa atrodama šeit.

16.septembris

Kad no rīta apkārt sāka rosīties māsiņa, nomierinājos arī es. Visi trokšņi un sarunas tomēr nomāca večuka elsas palātas otrā stūrī, tā kā pret rītu nedaudz varēju pasnaust. Tomēr iet uz tualeti garām večuka gultai bija diezgan savādi. Tiklīdz atnāca dakterīte, pateicu, lai pārved mani uz citu palātu. Esmu tomēr jauns un pie pilnas saprašanas, man kaut kā tas fakts, ka jāguļ telpā, kurā jebkurā mirklī var ienākt kaulainā, nešķita nomierinošs. Varbūt domāsiet, ka esmu jocīgs, bet tādas tās sajūtas bija un nenovēlu tās kādam piedzīvot.

Pret dienas vidu mani pārveda atpakaļ uz to pašu palātu un gultu, kur sākotnēji biju ielikts. Strādnieki vēl aizvieno rosījās aiz loga, bet kas bija pārsteidzošākais, palātā bez manis bija tikai vēl viens puisis, kurš, kā noskaidroju, uz apendicīta operāciju iegūlies trešdien, bet sestdien jau tika palaists mājās. Tiešām fantastiskos ātrumos strādā slimnīcā, ņemot vērā, ka nedēļas sākumā visi skraidīja kā aptrakuši, jo slimnīca bija pilna līdz malām. Vēlāk palātā ielika vēl vienu kungu, bet viņš nākamajā dienā tika pārvests uz citu istabiņu.

Lai gan šajā palātā man vairs nebija ekskluzīvas tiesības uz sanmezglu kā tas bija intensīvajā palātā, kopumā jutos labāk. Iespējams tāpēc, ka man jau bija laba apetīte un vispār atveseļošanās notika labi, tāpat nebija vairs jāguļ vienā istabā ar cilvēkiem, kuru stāvoklis bija krietni smagāks kā man. Saņēmu savas dienišķās antibiotiku devas vēnā, staigāju pa gaiteni un lasīju Hariju Poteru.

Piegāju arī pie galvenās māsas noskaidrot, vai nav pieejama luksusa palāta. Kā izrādījās nav gan, jo tajā šobrīd guļ kāds Gaiļezera ārsts. Nez vai to var saukt par dienesta stāvokļa izmantošanu?

Pievakarē atnāca galvenais ārsts un pateica, ka svētdien laidīs mani mājās. Priecīga ziņa. Uzreiz arī atkrīt vajadzība pēc Luxus palātas.

Domāju, ka šeit varu iestarpināt arī par komunikācijas valodu slimnīcā, par to iepriekš neizteicos. Krievu valoda ir dzirdama diezgan bieži, taču nevarētu teikt, ka tā dominē. Abu tautību ārsti pārvalda abas valodas ļoti labā līmenī, bet pārliecinoši lielākā daļa no viņiem ir latviešu tautības. Arī visas māsiņas un sanitāres runā abās valodās, tiesa, ne tik labi kā ārsti, bet komunicēt var bez problēmām.

Tas, ko es novēroju vairakkārt, turklāt šis novērojums attiecas gan uz māsiņām un sanitārēm, gan ārstiem, ir fakts, ka medicīniskais personāls jauc vai pēc inerces turpina runāt valodā, kurā runāja ar iepriekšējo pacientu. Respektīvi, ļoti biežas bija situācijas, ka māsiņa pienāk pie manis un uzrunā mani krievu valodā, kaut ļoti labi zina, ka esmu latvietis. Tāpat, vairākkārt novēroju, ka ar krievvalodīgajiem pacientiem viņas runāja latviski. Salavecis, piemēram, ļoti slikti, vai vispār nesaprata latviešu valodu, un reiz bija situācija, ka māsiņa viņam kādu pusminūti stāsta, kas viņam jādara, tad nesagaidījusi atbildi aizsteidzas prom, tā, ka salavecis nemaz nepaspēj pateikt, ka viņš neko nesaprata. Lielākoties viņš palūdza, lai paskaidro krievu valodā, bet vienreiz tiešām viņu paķēra uz pārsteigumu. Trakākas bija situācijas, kad personāls runāja ar guļošu un nevarīgu pacientu "neīstajā" valodā. Es neteiktu, ka bija daudz pacientu, izņemot iepriekš minēto onkuli, kas izskatījās pēc salaveča, kuram būtu problēmas saprast abas valodas, tomēr situācijā, ja esi vārgs un nevarīgs un knapi vari parunāt, droši vien sakarīgāk būtu, ja medicīniskais personāls uzrunā dzimtajā valodā. Kā jau minēju, inerces vai kaut kādu mistisku apsvērumu dēļ, tas ne vienmēr notika.

17.septembris

Tā kā parastajā palātā biju daudz vairāk izolēts no dažādām slimnīcas aktivitātēm, ne tā kā intensīvajā palātā, kur lielākoties bija kāds no personāla, un tāpēc ik pa laikam varēja noklausīties interesantas sarunas, vai novērot dīvainas parādības, par pēdējo pilno dienu slimnīcā neko daudz nevaru pastāstīt. Pēc brokastīm aizgāju uz slimnīcas otrajā stāvā esošo vēlēšanu iecirkni veikt pilsoņa pienākumu. Pirmo un ceru, ka vienīgo, reizi mūžā nobalsoju treniņbiksēs un čībās. Pēc tam pabeidzu lasīt pirmo Harija Potera grāmatu un sāku otro. 

Tagad, kad filmas ir noskatītas, nolēmu arī ķerties pie grāmatām, lai redzētu, cik ļoti tās atšķiras no filmām. Nakti palātā pavadīju viens, gulēju diezgan labi. Nākamajā rītā arī otra grāmata bija pabeigta un ap 11 man pakaļ ieradās ģimene, lai vestu mājās.

Nobeigumā gribu pateikt paldies medicīniskajam personālam, kas neskatoties uz visu, pret mani izturējās pēc labākās sirdsapziņas un pietiekami profesionāli. Īpašs paldies ārstiem, kuri mani ļoti profesionāli izoperēja un pieskatīja, lai es labi atveseļotos.

Tāds nu ir šis mans stāsts. Paldies visiem, kuri atnāca ciemos, tie bija jauki brīži, kas kliedēja ikdienas rutīnu. Tāpat ņemiet vērā, ka nodokļu naudas veselības aprūpe ir tik cik ir (turklāt daļa no tās noteikti tiek nozagta vai izshēmota) – tātad, ja Jūsu tuvinieki vai draugi nonāk slimnīcā – ejiet pie viņiem, var gadīties, ka Jūsu klātbūtne viņiem palīdzēs daudz vairāk nekā spējat iedomāties.

Esiet veseli! ;)