Upgraded 9395 B-model with power functions

I built the B-model of 9395 only with the parts from 9395 and 8293 power functions set except from two small ligths from LEGO system sets. This is my first Technic set in years (I had a small green motocycle from '98), so I can say, that I don't have any Technic spare parts. Here's a picture of finished model. It has motorised winch and lift mechanism with control switch in the left side of truck and lights form 8293.

When I had completed the B-model after about 3 hours, I thought that it lacks something and doesn't look right. So I started to rebuild it. First I tried to change the looks of the cabin, afterwards I decided to add the motor, as I had it. So the re-build took me about 9 hours, mostly because I had to scramble for parts in the completed sections and rebuild what I have completed.

I did a lot of changes to the official model, but the chassis and lift mechanism has remained the same. Maybe I have removed some pins or connectors, from the set, so if you have spare parts, just use what you see in the pictures. If this and 8293 is your only set - just take your time and you will find where to get the bits, anyways, there are a lot of design changes, that are not crucial.

1) So, I took my time and wrote comments on official 9395 B-model manual here. You just build the car as in the manual and follow my comments of not performing or ingoring actions, so you get to a starting point of rebuilding, where the car looks like in theese pictures.

Left side

 From top

 Right side

 Front

 Rear

 Underside

a) Follow the manual till  page 19, book1. Now don't add two latter black pins in each side that are inserted in grey-9 beam from action 7 (a7) in page 19 (p19), book 1 (b1).

b) Don't add the left side (driver side) red angled beam from a8, p19, b1. Continue building following the manual.

c)  Don't build left side from a13, p23, b1 till a17, p25, b1 (including). In a20, p28, use small black pin instead of long blue. Continue as in manual.

d) Don't perform a22, p30, b1. Continue as in manual.

e) In a30, p38, b1 replace the top black pin with longer blue one. Continue as in manual.

f) In a6, p58, b1, replace the two blue cross-axle-pin with black pins. Continue.

g) don't perform anything from p60 and p61, b1 (the winch). The part from p62-p65 remains the same. As well, don't perform actions in p66 and p67, b1. Add the built part as shown in a37, p68, b2. Continue.

h) when you get to the lift mechanism building a13,p77, b2, remove the grey-5 axle (that's a hard task) and the small red beams attached to it. Later, you can remove the chair-like part made from p70 to p72, b2, it will be easier to make modification if it is removed. Remaining lift mechanism stays the same, follow the manual.

i) don't add the axle/pin cross block added in a40, p81, b2 and a43, p84, b2 and don't perform a44, p85, b2. Don't add the top black pins in a45, p86, b2 and replace it with longer blue pin. Don't add the axle pins from a46, p87, b2. Continue.

j) don't perform anything from a51, p92, b2 till a60, p101, b2 (included).

k) don't add the red axle-2 in a61-2, p102, b2. Don't add the long blue pin in a62, p103, b2. Perform a63, p104, b2.

l) don't add the red angle element in a64, p105, b2, add only the grey-3 axle. Stop building at p108, b2.

m) resume at p122, b2. Don't perform a9, p126, b2. Instead use grey pin to connect the black-3 beam. The mudguard design and placement will remain  the same, I didn't add the mudguard at this point, but you can do it, if you want, guess it doesn't matter.

n) the chair connection to chassis will remain the same, but it wil be easier to add the modified chairs if you don't add the grey axle-bush connectors, as in p128, b2.

o) ignore everything from p129, b2 till p134, b3. Add the red angle beam as in the a81, p134, b3, but don't add the long blue pin.

p) ignore everything from p135, b3 till p144, b3. Construct the left front mudguard in the same way as the rigth one, but don't add it to chassis.

q) Don't add the black pin in a92-1, p150, b3. Don't add the orange light brick. In a92-4, p.151, b3, use only one long blue pin, the second can be replaced with black pin. Don't add the grey half-pin. You can finish the panels, but don't add them to the car, as they are added later.

r) ignore p156, b3 till p158, b3.

s) build the "radiator" as in manual, place it one stud lower (as in pictures later) but don't add it to the car. Replace the black 1x2 brick in a2, p159, b3 with the orange transparent one. Don't add the black pins as in a5, p161, b3.

t) ignore p163, b3 till p169. Construct both doors, but don't add them to the car. Ignore p176, b3 till p180, b3.

u) add the black-9 beams as in p180, b3 and perform everything as in manual till p187, b3. Exception - in a11, p186, b3 you might run out of black pins, if you don't have spare parts. Just use blue cross-axle-pins instead, this change will have no effect after second red-11 beam is added.

v) add the grey-11 beam as in a109, p190, b3, perform other actions later, when the car is rebuilt.

So, now you should mainly follow the pictures, if you are experienced enough, it should be all you need, although the pictures might not show all the actions and the text might reference some actions from official manual. Sorry, for some mess, I did this manual over a long time and might have forgotten smthn or told twice.
Nevertheless, I did re-check everything to make sure, I can re-build it myself.

2) rebuild the winch, removing the blocker and rebuilding it like in pictures. In my opinion, When the engine is connected, the blocker does not allow the winch to be controled smoothly by engine, unless you have threee hands :)

Connect two red angles, add grey-3 axle and conectors from left side and slide it on the grey-5 axle as in the picture.

Now add from left side the winch and improvised blocker and other parts.

3) now, let's add a number plate in front of the truck. Slide the two sides of number plate holder through the bottom of the winch mechanism and add the number plate.

 4) front lights are almost like custom. I made some design changes, moved the connection bt 1 and used one spare orange triangel-light from Lego-Racers set. If you don't have it, just use round lights that are plenty in the 9395 set.

5) now, I built the salon of the truck. I didn't like the original seats, so I made them more detailed, but, using the same connection to the chassis as original model.

 Construct one seat, add the 'gearbox' section, connect it to the chassis and then add second seat. At this point they slightly move.

6) If you haven't done it, add the front mudgards as in a76, p127, b2 and a91, p149, b3. Afterwards add the panels that make the sides of trucks nose. Here are some pictures, that might be handy.

At this point you can add the lights from set 8293 as well. Place the 2x2 brick that splits wire on the end of the engine. We'll deal with the wires later.

Then connect the 'radiator'. It should fit perfectly opposing the original truck, that had a hole in the nose, to operate the winch blocker. 

 

Add two more black 1x11 bricks to the nose.

 

7) let's add steering wheel and dials.

Now you might need to remove the radiator, so you can wrap the light wire around the front panel construction as seen in picture below. The headlamps can be placed into the front sidepods.

8) now, add front pillars of the cabin. As I didn't had required connections, I couldn't connect them so they don't move. When you add lights from 8293 as I showed previously, and connect these pillars to the back of the cabin via roof, then the movement is less noticable.

You add it through the second hole on the tip of the axle, that holds the front panel.

Add the "mirror" bricks from original car at the end of the axle.

9) The battery box will fit perfectly behind the seats, connected to the "roof pillars" with two black pins. For roof pillars use the angled beam with Lego Technic stickers, adding it to the front wheel mudguards with blue connecting bush w.friction / cross axle (part nr.4206482 if you look at the list of parts in the manual).

10) now let's move to lift mechanism. Instead of red angle element added in a64, p105, b2, I added a red connector and grey-5 axle and a bush for cross axle. 

Moving to the part, that starts in p108, b2, I switched the direction of ending black 1x2 beam so they are upwards, then I added a grey pin to the black straight angle element and removed one black pin from the left side. Also, don't insert the black pins in the 1x2 beams.

Next in the page 119, you will have to push the axle through the middle of black 1x7 beam and you don't add the dark grey axle-pin cross block. Afterwards you have to make the alternate construction seen here 

and perform the action 73 from page 119. Afterwards, you add other bits seen here (black-4 axle and grey-3 axle). 

so the construction is more rigid.

11) moving forward, you need change the mechanism that starts on page 70, book 2. You don't add the grey-5 axle in action 6, page 72, you add the dark-grey-8 axle with closed ending but before that, you have to add all the bits to it as seen here:

Add a grey gear in top of the axle that is connected to the function switch, add the black-9 beams in left side and the construction has to look like this:

12) now, let's add the engine. You have to connect the grey-5 axle with black-4 axle. Add the black triangle beam as in manual a53, p94, b2. 

 

Now construct the engine connection as in pictures. The engine will give its power through grey-5 axle. Add everything to the red angle beam in the right side of the truck and add the torque limiter gearwheel to the black-4 axle and the small gear from 8293 to the engine axle.

 

 

 Then make two "holders" with parts seen here. If you have spare parts, you can probably do it differently, as this doesn't look very good.

 

Now put back the bricks in left side of the truck, you had to remove, to fit in engine. Add second connector and grey-11 beams.

13) it's time to add lamps in the back and number plate holder. This construction will fix the gears in place, so you can start operating the functions of the truck using the motor. the construction can be varied according to available spare parts and design preferences. I used a spare red light from my old Lego system sets.

 

 The number plate:

 

 

 

 14) now we can proceed to the roof construction. You should start from right side as in the left side you will have to connect the engine wire via switch from 8293 set. Follow the pictures. The left side is similar, with the exception that it has the small 1x2 brick (I removed it from radiator and replaced it with the orange transparent one in the radiator construction). 

 

 

 

Add the right side of the roof as in the picture and add the red angle element on top of steering axle. 

 

 

Construct the headlights.

 

 

 Left side with the small 1x2 brick.

After connecting the headlamps, connect the front pillars to the roof.

15) connect the engine wire end to the switch and use other parts in the picture, to connect the switch to the black-11 beam. Wrap the wire of switch around the roof supporting black-4 axle and connect both the switch wire and light wire to the battery box.

16) put the engine wire under the red angle beam and add the side panel. As I told before, I removed most of the connecting parts from side panel construction, it is enough with one. Add the yellow half-bush to the grey axle before adding the panel.

 

 

17) add the doors. As far as I remember I didn't remove anything from the doors.

 

 

18) put together the rear mudguards.

 

 

19) add the control gearwheels and tires and it's ready. Enjoy! 

Here are some pictures of finished model, first one is darker, so you can see the lights:

 

 

Thanks for reading!

Vai Elle ir eksotermiska (atdod siltumu) vai arī endotermiska (absorbē siltumu)?

Ierakstot googlē "Is hell exotermic?" atradīsiet šī ieraksta pirmavotus. Sākotnēji gribēju likt šo tekstu oriģinālvalodā (angliski), bet, lai stiprinātu latviešu valodas pozīcijas interneta vidē, izlēmu to pārtulkot. Tātad:


Sekojošais stāsts ir balstīts it kā patiesā notikumā, kad kāds profesors universitātes eksāmenā uzdeva studentiem šo jautājumu. Studenta atbilde bija tik pārdomāta, ka profesors ar to padalījās internetā, pārsūtot to saviem kolēģiem, kā rezultātā, tā ir nonākusi arī līdz mums. Tāpēc papriecāsimies par to.

Bonusa jautājums: Vai Elle ir eksotermiska (atdod siltumu) vai endotermiska (absorbē siltumu)?


Lielākā daļa studentu savus uzskatus centās pierādīt izmantojot Boila likumu (gāze atdziest, kad izplešas un uzkarst, kad tiek saspiesta), tādā vai citādā variantā. 

Lai vai kā, viens students uzrakstīja sekojošo:

Vispirms, mums nepieciešams noskaidrot, kā Elles masa mainās laika gaitā. Tātad jānoskaidro kāda ir Ellē ienākošo un izejošo dvēseļu plūsmu starpība vienā laika vienībā. Es pieņemu, ka var diezgan droši uzskatīt, ka dvēselei nonākot Ellē, tā to nekad nepametīs.

Tātad, no Elles dvēseles prom netiek.

Lai noskaidrotu, cik daudz dvēseles nonāk Ellē, apskatīsim dažādās pasaules Reliģijas, kas eksistē mūsdienās. Lielākā daļa no šīm reliģijām definē, ka ja Tu neesi konkrētās reliģijas ticīgais, tad Tu nonāksi Ellē.

Tā kā pasaulē ir vairāk kā viena šāda reliģija, un cilvēki lielākoties nepieder vairāk kā vienai reliģijai, var plānot, ka visas dvēseles nonāk Ellē.

Ņemot vērā esošos dzimstības un mirstības rādītājus, var sagaidīt, ka dvēseļu skaits Ellē pieaug eksponenciāli. 

Tagad, apskatīsim Elles tilpuma izmaiņu ātrumu, jo Boila likums paredz, ka, lai Ellē saglabātos nemainīga temperatūra un spiediens, Elles tilpumam jāpieaug proporcionāli dvēseļu pievienošanās tempam.

Tas dod mums divas iespējamības

1. Ja elle izplešas lēnāk nekā dvēseles pieplūst ellei, tad temperatūra un spiediens Ellē pieaugs līdz tā uzies gaisā.

2. Ja elle izplešas ātrāk nekā tai pieplūst dvēseles, tad temperatūra un spiediens kritīsies, līdz Elle sasals ragā.

Tātad, kurš variants ir patiess?

Ja mēs pieņemam bez pierādījuma Sandriņas apgalvojumu, kad es biju pirmajā kursā, kurš bija: "Ellē drīzāk būs auksta diena, nekā es pārgulēšu ar Tevi!", un, ņemam vērā, ka es vakar ar viņu pārgulēju, tātad 2.variants ir patiess, un, es esmu pilnībā pārliecināts, ka elle ir eksotermiska un šobrīd jau sasalusi. Šīs teorijas secinājums, ir, ka sakarā ar to, ka Elle ir sasalusi, tad tā vairs nepieņem dvēseles, tātad, ir izmirusi... atstājot mums tikai Debesis, tādējādi pierādot Dievišķīgu Būtņu  eksistenci, kas izskaidro, kāpēc pagājušonakt Sandriņa nebeidza izkliegt _ "Ak mans Dievs!".

---

Šis students nopelnīja vienīgo "desmitnieku".

Slimnīcas dienasgrāmata #6

Beidzot pienācis laiks pēdējai manas slimnīcas dienasgrāmatas daļai. Iepriekšējā daļa atrodama šeit.

16.septembris

Kad no rīta apkārt sāka rosīties māsiņa, nomierinājos arī es. Visi trokšņi un sarunas tomēr nomāca večuka elsas palātas otrā stūrī, tā kā pret rītu nedaudz varēju pasnaust. Tomēr iet uz tualeti garām večuka gultai bija diezgan savādi. Tiklīdz atnāca dakterīte, pateicu, lai pārved mani uz citu palātu. Esmu tomēr jauns un pie pilnas saprašanas, man kaut kā tas fakts, ka jāguļ telpā, kurā jebkurā mirklī var ienākt kaulainā, nešķita nomierinošs. Varbūt domāsiet, ka esmu jocīgs, bet tādas tās sajūtas bija un nenovēlu tās kādam piedzīvot.

Pret dienas vidu mani pārveda atpakaļ uz to pašu palātu un gultu, kur sākotnēji biju ielikts. Strādnieki vēl aizvieno rosījās aiz loga, bet kas bija pārsteidzošākais, palātā bez manis bija tikai vēl viens puisis, kurš, kā noskaidroju, uz apendicīta operāciju iegūlies trešdien, bet sestdien jau tika palaists mājās. Tiešām fantastiskos ātrumos strādā slimnīcā, ņemot vērā, ka nedēļas sākumā visi skraidīja kā aptrakuši, jo slimnīca bija pilna līdz malām. Vēlāk palātā ielika vēl vienu kungu, bet viņš nākamajā dienā tika pārvests uz citu istabiņu.

Lai gan šajā palātā man vairs nebija ekskluzīvas tiesības uz sanmezglu kā tas bija intensīvajā palātā, kopumā jutos labāk. Iespējams tāpēc, ka man jau bija laba apetīte un vispār atveseļošanās notika labi, tāpat nebija vairs jāguļ vienā istabā ar cilvēkiem, kuru stāvoklis bija krietni smagāks kā man. Saņēmu savas dienišķās antibiotiku devas vēnā, staigāju pa gaiteni un lasīju Hariju Poteru.

Piegāju arī pie galvenās māsas noskaidrot, vai nav pieejama luksusa palāta. Kā izrādījās nav gan, jo tajā šobrīd guļ kāds Gaiļezera ārsts. Nez vai to var saukt par dienesta stāvokļa izmantošanu?

Pievakarē atnāca galvenais ārsts un pateica, ka svētdien laidīs mani mājās. Priecīga ziņa. Uzreiz arī atkrīt vajadzība pēc Luxus palātas.

Domāju, ka šeit varu iestarpināt arī par komunikācijas valodu slimnīcā, par to iepriekš neizteicos. Krievu valoda ir dzirdama diezgan bieži, taču nevarētu teikt, ka tā dominē. Abu tautību ārsti pārvalda abas valodas ļoti labā līmenī, bet pārliecinoši lielākā daļa no viņiem ir latviešu tautības. Arī visas māsiņas un sanitāres runā abās valodās, tiesa, ne tik labi kā ārsti, bet komunicēt var bez problēmām.

Tas, ko es novēroju vairakkārt, turklāt šis novērojums attiecas gan uz māsiņām un sanitārēm, gan ārstiem, ir fakts, ka medicīniskais personāls jauc vai pēc inerces turpina runāt valodā, kurā runāja ar iepriekšējo pacientu. Respektīvi, ļoti biežas bija situācijas, ka māsiņa pienāk pie manis un uzrunā mani krievu valodā, kaut ļoti labi zina, ka esmu latvietis. Tāpat, vairākkārt novēroju, ka ar krievvalodīgajiem pacientiem viņas runāja latviski. Salavecis, piemēram, ļoti slikti, vai vispār nesaprata latviešu valodu, un reiz bija situācija, ka māsiņa viņam kādu pusminūti stāsta, kas viņam jādara, tad nesagaidījusi atbildi aizsteidzas prom, tā, ka salavecis nemaz nepaspēj pateikt, ka viņš neko nesaprata. Lielākoties viņš palūdza, lai paskaidro krievu valodā, bet vienreiz tiešām viņu paķēra uz pārsteigumu. Trakākas bija situācijas, kad personāls runāja ar guļošu un nevarīgu pacientu "neīstajā" valodā. Es neteiktu, ka bija daudz pacientu, izņemot iepriekš minēto onkuli, kas izskatījās pēc salaveča, kuram būtu problēmas saprast abas valodas, tomēr situācijā, ja esi vārgs un nevarīgs un knapi vari parunāt, droši vien sakarīgāk būtu, ja medicīniskais personāls uzrunā dzimtajā valodā. Kā jau minēju, inerces vai kaut kādu mistisku apsvērumu dēļ, tas ne vienmēr notika.

17.septembris

Tā kā parastajā palātā biju daudz vairāk izolēts no dažādām slimnīcas aktivitātēm, ne tā kā intensīvajā palātā, kur lielākoties bija kāds no personāla, un tāpēc ik pa laikam varēja noklausīties interesantas sarunas, vai novērot dīvainas parādības, par pēdējo pilno dienu slimnīcā neko daudz nevaru pastāstīt. Pēc brokastīm aizgāju uz slimnīcas otrajā stāvā esošo vēlēšanu iecirkni veikt pilsoņa pienākumu. Pirmo un ceru, ka vienīgo, reizi mūžā nobalsoju treniņbiksēs un čībās. Pēc tam pabeidzu lasīt pirmo Harija Potera grāmatu un sāku otro. 

Tagad, kad filmas ir noskatītas, nolēmu arī ķerties pie grāmatām, lai redzētu, cik ļoti tās atšķiras no filmām. Nakti palātā pavadīju viens, gulēju diezgan labi. Nākamajā rītā arī otra grāmata bija pabeigta un ap 11 man pakaļ ieradās ģimene, lai vestu mājās.

Nobeigumā gribu pateikt paldies medicīniskajam personālam, kas neskatoties uz visu, pret mani izturējās pēc labākās sirdsapziņas un pietiekami profesionāli. Īpašs paldies ārstiem, kuri mani ļoti profesionāli izoperēja un pieskatīja, lai es labi atveseļotos.

Tāds nu ir šis mans stāsts. Paldies visiem, kuri atnāca ciemos, tie bija jauki brīži, kas kliedēja ikdienas rutīnu. Tāpat ņemiet vērā, ka nodokļu naudas veselības aprūpe ir tik cik ir (turklāt daļa no tās noteikti tiek nozagta vai izshēmota) – tātad, ja Jūsu tuvinieki vai draugi nonāk slimnīcā – ejiet pie viņiem, var gadīties, ka Jūsu klātbūtne viņiem palīdzēs daudz vairāk nekā spējat iedomāties.

Esiet veseli! ;)

Slimnīcas dienasgrāmata #5

Pienākusi kārta piektajai daļai. Iepriekšējā daļa izlasāma šeit.

15.septembris

Kārtējo reizi izrādās, ka intensīva palāta nemaz nav tik „vipīga”, kā tai vajadzētu būt. No rīta, kad jābūt māsiņu maiņai (ap plkst.8iem), tiek konstatēts, ka māsiņa, kurai šodien jābūt intensīvajā palātā, vēl joprojām saldi guļ savā Ziepniekkalna dzīvoklī... Respektīvi, sajaukusi dienas. Nu neko, pienāk astoņi un māsiņa, kas bija palātā iepriekšējās 24 stundas vienkārši aizdodas prom. Tā nu kaut kādu stundu intensīvā palāta bija vispār bez māsiņas. Turklāt, māsiņa kad ieradās, bija bez balss, respektīvi, saaukstējusies (šī bija cita māsiņa, ne tā, kas pirms divām dienām sāka šņaukties palātā). Sanitāre arī kaut kur aizklīda, tā nu daži pacienti atkal dabūja gulēt ar slapjiem pamperiem. Ak, jā, tā kā māsiņa nebija, zāles, kuras man bija jādzer pirms ēšanas man atnesa pēc brokastīm. Normāla kārtība.

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka deficīts vēl joprojām dzīvo. Slimnīcā pilnīgi noteikti. Tas, ka konstanti trūkst gultasveļas, pamperu utml. nieku, pie tā jau esmu pieradis. Par laimi, esmu diezgan tīrīgs un man neko nevajadzēja mainīt. Šodien papildus ikdienas deficītiem uzzināju arī, ka tualetes papīrs var būt deficīts, labi, ka šis fakts mani nepārsteidza nesagatavotu. Pamanu, ka tālu nav brīdis kad izbeigsies šķidrās ziepes, par laimi, tā kā esmu vienīgais, kas izmanto palātas labierīcības, jo pārējie pacienti ir vairāk vai mazāk piesieti gultai, domāju, ka manām vajadzībām ziepes vēl pietiks.

It kā jau biju pamanījis iepriekš, bet šodien sanāca izbaudīt uz savas ādas slimnīcas pārtikas „veselīgumu”. Respektīvi, katru dienu uz pusdienām, visai slimnīcai kā dzēriens tiek dots, kā pašas virtuves māsas to sauc – „kompots”. Manuprāt, dzērienam, kas tiek pasniegts ar šo relatīvi nekaitīgo nosaukumu, satura ziņā īsts kompots varētu būt visai attāls radinieks. Tas, ko dod slimnīcā, ir tāds spilgti rozīgi sarkans padzēriens, kurš šķiet kā 1 pret 1 ar to pulveri, ko var nopirkt lielveikalos, un tad atšķaidot ar ūdeni iegūt kaut ko krāsainu un saldenu. Katru dienu virtuves māsas šo dziru mēģināja man iemānīt, neatkarīgi no tā, vai biju uz tumes diētas, vai varēju jau ēst ko citu. Katru dienu es no šīs dziras veiksmīgi atteicos. Pa dienas vidu kaut kā sanāca iesnausties, ko virtuves māsas veikli izmantoja, uzpildot manu krūzīti ar šo velnišķo dziru. Respektīvi, virtuves māsiņa savā ierastajā tanka manierē iebrāžas palātā ar dzēriena trauku rokā, paskaļā balsī pajautā "kompot buģeķi?" un, nesagaidot atbildi, dodas pie pirmās tuvākās krūzītes, lai to uzpildītu. Tā kā biju diezgan samiegojies nepaspēju noreaģēt un atteikties. Par laimi, šodien jau varēju ēst kaut ko vairāk par to, ko slimnīcā mīļi sauc par tumīti vai tumčik. Tad nu bēdas par to, ka nav izdevies izvairīties no „kompota” ieliešanas manā krūzē, kompensēja prieks par kartupeļu putru un gaļas pļocku. To padzērienu es, pēc pāris stundu vērošanas un pārdomām vai to dzert vai nē, izlēju, bet krūzes iekšpuses jauno krāsojumu vajadzēja papildus izmēzt. Tā laikam ir veselīga dzēriena īpašība.

Uz vakariņām vēlreiz pārliecinājos, ka ja pats nesekosi līdzi, Tevi slimnīcā nobeigs ar ēdienu. It kā šī bija pirmā diena, kad varēju sākt ēst ko vairāk par tumi. Putras utml. Protams, slimnīcas virtuves izpratne par diētisku putru ir kaut kas kunkuļains, kurā peld veseli graudi un to mizas. Nu neko, ignorēju atnesto „diētisko putru” un leksēju iekšā no mājām atvesto dārzeņu/vistas filejas biezeni.

Vakarā vēlreiz pārliecinājos, ka māsiņas slimnīcā pret saviem pienākumiem dažkārt izturas izklaidīgi. Izrādījās, ka māsiņai, kas no rīta bija aizgulējusies un ieradās darbā ar nokavēšanos, nodaļā bija kāds pielūdzējs. Šis kungs tad pret vakaru ieradās intensīvajā palātā un saviesīgās sarunās aizkavēja māsiņu no darba pienākumu veikšanas uz kādu stundu. Trakākais, ka aizrāvusies sarunās, māsiņa apmēram pusstundu pēc kāda vārga pacienta lūguma padzerties, atminējās, ka jāatnes krūzīte ar ūdeni.

Diemžēl uz šādas viegli skumja humora nots dienu neizdevās beigt. Pie pretējās palātas sienas jau vairākas dienas gulēja kāds vecs onkulis. Viņš tikai gulēja, brīžiem sastindzis dīvainās pozās. Sanitāres viņu apkopa, virtuves māsas nesa ēdienu, kuram viņš pat nepieskārās un māsiņa ik pa laikam iedeva viņam kādu šprici. Vakarā, pie šī vecā kunga bija ieradusies kāda radiniece, kas centās uzzināt no vectētiņa, kur atrodas viņa automašīnas tehniskā pase, jo, kā viņa pati skaidroja, gribot mašīnu pārdot, vai nodot lūžņos. Tas lika aizdomāties. Vēlāk, kad redzēju šo pašu radinieci gaitenī sēžot ar večuka mantām maisos un diezgan sērīgu sejas izteiksmi, man sāka parādīties nelāgas priekšnojautas. Neilgi pirms gulētiešanas sanitārīte attiecībā par večuku izmeta frāzi: "viņš jau ir uzpūties!". It kā viss bija acīmredzams, bet es tomēr pajautāju māsiņai, vai večuks mirst? Viņas atbilde bija: "jā, mirst, bet Tu neuztraucies, viņš pa nakti nomirs, Tu nemaz nemanīsi..." yeah, right. Teicu, lai iedod man superstipras miega zāles, ja nevar pārcelt uz citu palātu... diemžēl neko vairāk kā daktera parakstīto pretsāpju medikamentu kombināciju ar teorētisku "miega efektu" nevarēju dabūt. Tā nu iesākās otrā grūtākā nakts visā slimnīcā pavadītajā laikā (pirmā bija nakts no svētdienas uz pirmdienu, kad gāja ārā narkoze). Mēģināju iemigt, taču tas nekādi neizdevās pat par spīti špricei, kas diezgan veiksmīgi izslēdza muskuļus un ķermeni (tie likās kā noguruši un "iemiguši"), bet nekādi neiedarbojās uz smadzeni, kura turpināja griezties uz pilnu klapi. Īstenībā diezgan pretīga sajūta, sazāļotais ķermenis prasa vienu, bet prāts pretojas nedabiski radītajam stāvoklim un neomulīgajai situācijai, kurā esi nonācis. Ap pusnakti izgāju ārā gaitenī, domāju gulēšu kaut kur gaitenī uz kušetes, taču par pārsteigumu ieraudzīju, ka gaitenī neviena nepieskatīts uz stumjamās gultas gulēja kāds pacients, bez tam gaitenī bija diezgan auksts. Saņēmos un gāju atpakaļ palātā. Var jau būt, ka man kaut kas nav kārtībā ar galvu un dabiskās lietu kārtības uztveri, bet principā visu nakti pavadīju klausoties večuka skaļajos, saraustītajos elpas vilcienos un domājot, kas notiks, ja tie kādā brīdī apstāsies. 

Neapstājās...

Slimnīcas dienasgrāmata #4

Pienākusi kārta ceturtajai slimnīcas dienasgrāmatas daļai. Iepriekšējā atrodama šeit.

13.septembris

Šī diena iesākās ar uz maiņu atnākušās māsiņas šķendēšanos par to, ka jauniņā kolēģe visu salaidusi grīstē – tad neīstā miskaste piepildīta, tad kaut kas pazudis utml. Brokastīs man atnesa ēdienu – tumi. Kaut kādas nenosakāmas izcelsmes maisījumu, vārītu ūdenī. Respektīvi, kaut kāda pārtikas masa bez garšas (gribētos domāt, ka kaut kas līdzīgs tam, ko Matrixa „reālajā pasaulē” ēda uz „Nebukadnecara”).

Tomēr kronis visam šajā dienā bija kāda vectētiņa izgājiens, kuru ieveda intensīvajā palātā iepriekšējā dienā. Ap pusdienas laiku pie viņa atnāca mazmeita un no iepriekšējās palātas atnesa drēbes. Onka to uztvēra kā zīmi, ka var doties mājās un nebija no šī soļa atrunājams. Kamēr māsiņas ņēmās ap salaveci, viņš vienkārši piecēlās, norāva visus katetrus un maisus, uzvilka savu jaku un devās prom. Māsiņas un mazmeitas protesti viņu neaizkavēja. Iespējams, viņš apstātos, ja kāds nostātos durvīs, bet neviens to neizdarīja. Tā kā, ja Jums ļoti besī slimnīca, varat vienkārši aiziet. Māsiņa vēlāk onkam pazvanīja un pateica, ka tā kā nav izņemts urīna katetrs, viņš tūlīt būs piečurājis visu taksometru. Tas tomēr nemotivēja viņu atgriezties atpakaļ.

Pret vakaru pamanīju, ka māsiņai, kura strādā intensīvajā palātā, parādās nepārprotamas infekcijas pazīmes. Klepus, tekošs deguns utml. Protams, visu cieņu darba entuziasmam, jo neskatoties uz šīm grūtībām māsiņa nostrādāja pilnu maiņu (līdz nākamās dienas 8iem rītā), rūpīgi apkopjot slimniekus intensīvās aprūpes palātā. Cik nu tas bija vai nebija bīstami, lai paliek uz viņas sirdsapziņas. Katrā ziņā visai amizanti skatīties, kā māsiņa vienlaikus mēģina uzlikt sistēmu un notraust pilošo degunu.

Pusdienas un vakariņas manā gadījumā bija identiskas brokastīm, labi, ka biju pats spējīgs tās ieēst. Par laimi, no mājām man atveda kaut kādu dārzeņu maisījumu/ biezzupu, kas, neskatoties uz to, ka man negaršo cepti/ vārīti dārzeņi, šoreiz likās visai garšīgs. Sajūtas bija tādas, ka es varētu pat ēst rūgto šokolādi, no kuras esmu konsekventi atteicies vairākus gadus. Vēl jāpiebilst, ka slimnīcā pilnmēness efekts darbojas pilnā sparā – visas 77 gultas nodaļā ir pilnas. Laikam tāpēc arī salavecis atkal nevarēja pagulēt un līdz ar to arī es.

14.septembris

Pretēji iepriekšējo dienu stresam, bardakam, skriešanai un faktam, ka nodaļa ir pilna, izskatījās, ka dienas lielāko daļu sanitāre pavadīja čatojot un sms-ojot (tā nebija sanitāre – grūtniece). Par nepadarītiem darbiem vakarā lādējās arī nakts sanitāre. Nu neko, daži nāk strādāt slimi, citi nāk atpūsties.

Diena nāca ar atklāsmi, kuru gribu Jums visiem lasītājiem pavēstīt – ja Jums kāds gados vecs tuvinieks nonāk slimnīcā, ejiet un sēdiet pie viņa kaut visu dienu. Dienu pēc manas ievešanas intensīvajā palātā ieveda kādu vecu kundzi arī pēc operācijas. Šī bija diena, kurā viņai it kā vajadzēja sākt celties un staigāt... Bet viņa varēja tikai palūgt pretsāpju zāles. Protams, vispārējā steigā un skriešanā māsiņa viņai tās iedeva pēc kādām 20 minūtēm, ar pārmetumu, ka viņa tikai guļot uz viena sāna, neceļoties, nestaigājot, ēst neēdot un savu litru ūdens neizdzerot. Te Tev nu bija intensīvā aprūpe. Kad pēc pāris dienām es no intensīvās palātas devos prom, viņa tur vēl joprojām gulēja, no gultas nebija izkāpusi. Tā ir realitāte, ka veci cilvēki atkopjas daudz lēnāk, diemžēl slimnīcā par viņiem rūpējas vien garāmejot, kad sanāk... un tas noteikti nepalīdz pie atveseļošanās procesa.

Šodien intensīvajā palātā ieveda kādu smagi cietušu pacienti, kā nopratu no māsiņas un paša novērojumiem - alkoholiķi. Viņa jau bija bijusi šajā palātā, pārvesta uz reanimāciju, tad atkal atpakaļ. Ko lai piebilst... bija gan par ko pasmaidīt, gan par ko aizdomāties. Pilnmēness stress vēl acīmredzot nav beidzies, jo sanitāre kādas 40 minūtes mainīja pamperu un palagus blakus esošajai pacientei, kurai sanāca šmuce. Respektīvi – nomaina vienu sastāvdaļu, dodas prom, atnāk pēc 20 minūtēm, nomaina otru gultas veļas sastāvdaļu un atkal pazūd, lai pēc vēl 20 minūtēm pabeigtu iesākto līdz galam.

Šonakt, pārmaiņas pēc, nedaudz pagulēju, bet miega bads moca vēl joprojām.

Slimnīcas dienasgrāmata #3

Jūsu uzmanībai slimnīcas dienasgrāmatas 3.daļa. Iepriekšējā daļa šeit.

11.septembris

Nakts pagāja mierīgi, dažas reizes pamodos, lai pārliecinātos, ka esmu dzīvs. Rīts sākas ar ķirurga apciemojumu. Šeit jāpiebilst, ka man ļoti paveicās, jo ķirurgs, kurš mani konsultēja nedēļas sākumā tieši tonakt dežūrēja Gaiļezerā, turklāt, man izdevās viņu satikt pie datortomogrāfijas kabineta. Laikam jau kāds augstāks spēks stāvēja klāt, ka viss notika tieši tā, un vienīgais ķirurgs, kurš bija padziļināti iepazinies ar manu stāvokli bija klāt, kad bija jāgriež. Kā viņš pats man vēlāk teica – „no sava pacienta neaizbēgsi”.

Ķirurgs man ierādīja kā man pareizi kustēties un teica, ka šodien man pāris reizes jāapiet apkārt gultai. To arī veiksmīgi izdarīju, lai gan jāatzīst, ka narkozei izejot piecelšanās procedūrai spēka vairs nebija. Kā jau minēju, es pēc operācijas pamodos tajā pašā palātā, no kuras mani aizveda. Kā paskaidroja ārsts – intensīvajā palātā esot kāds augsti infekciozs pacients, tāpēc nevarot mani tur likt. Nu neko, tā kā lielāko dienas daļu biju zem narkozes efekta, man tas bija diezgan vienalga. Pret vakaru gan vairs tā nedomāju. Vēlu vakarā, kad galvenais ārsts pa telefonu bija izlamājis visu nodaļu, mani pārveda uz intensīvās terapijas palātu. Palāta lielāka kā parastās, 6 gultas (mīkstākas) un teorētiski māsiņa vienmēr uz vietas. Palāta ar eiroremontu starp citu. Kā vēlāk noskaidrojās, palātas remontu nosponsorējis kāds uzņēmējs, acīmredzot pēc pagulēšanas vecajā palātā viņam apskrējās dūša. Tāpēc intensīvās palātas durvis rotā plāksnīte – „Izbūvēta ar SIA „CELT” atbalstu”. Anyways, pārvešanas procedūra bija tik amizanta, ka iedvesmoja mani šo visu uzrakstīt.

Pirmkārt māsiņas secināja, ka viņām nav liekas gultas veļas. Vajadzēja iztikt ar veļas maiņu starp palātām pārvešanas procesā, respektīvi, noņem nost un to pašu tad uzliek otrā palātā. Otrkārt, gulta, kurā es gulēju, nemaz negāja ārā pa palātas durvīm. Māsiņas dabūja pārcelt mani uz citu gultu, jo pēc narkozes iziešanas īsti nevarēju sakasīt sevī spēkus pats piecelties un aiziet uz netālu esošo intensīvās terapijas palātu. Treškārt, pacients, kura vietā es tiku likts, pārcelšanas procedūru pārlaida koridorā, jo nodaļa bija pilna līdz malām un nekur citur viņu nebija kur ielikt, kā tikai gultā, no kuras izveda mani. 

Kad man iedeva pretsāpju zāles, nopriecājos par to, ka esmu ticis ērtākā gultā un krutākā palātā, kur visu laiku kāds ir. Diemžēl tā ir tikai teorija, jo lai gan intensīvās terapijas palātā māsiņai vajadzētu uzturēties 24/7, realitāte bija tāda, ka ap 12 māsiņa aizgāja gulēt un saldi aizgulējās līdz pat pus 6iem. Skāde, ka tā, jo man ap vieniem naktī jau būtu atkal noderējušas pretsāpju zāles. Jāpiebilst, ka parastajā palātā ir tāda poga, kuru piespiežot pie māsiņu galda ieskanas griezīgs troksnis. Diemžēl intensīvajā palātā tādas pogas pie gultas nav. Laikam tāpēc, ka māsiņa tur ir vienmēr :)

12.septembris

Jāatzīst, ka šī diena bija piedzīvojumu pilna. Uz maiņu plkst.8 ieradās māsiņa, kura nekad nebija strādājusi intensīvajā palātā, attiecīgi visu dienu viņa nervozi skraidīja apkārt un ik pa laikam nevarēja kaut ko atrast, vai kaut ko sajauca. Bet pa nakti viņa centīgi ik pa laikam ienāca palātā apskatīties, kā visi guļ, tā kā patiesībā visu cieņu viņai.

Manu uzmanību piesaistīja sanitāre – jauka krievu tautības meitene, kura visu dienu staigāja saķērusi vēderu un kad lūdzu viņai palīdzību piecelties, viņai mani stutējot augšā, krievu valodā paspruka, ka es esot smags un ka viņa tūlīt dzemdēs. Vēlāk viņai paprasīju, ja viņai ir tik čābīgi, kāpēc viņa strādā... atbilde bija, ka vīrs zaudēja darbu, kredīts jāmaksā... Traki. Kā nopratu, tā ir apmēram 200 Ls alga. Šeit būtu vērts iestarpināt, ka sestdien ejot ārā no slimnīcas pamanīju pie pašām slimnīcas galvenajām durvīm lielu reklāmas plakātu – "Medicīniskā personāla darbā iekārtošana Norvēģijā". No plakāta pretī skatās smaidīgas medmāsas un dakteri... Tur vienā dienā nopelnot tik cik te pa nedēļu.

Protams, fakts, ka sanitāre jutās nelāgi, rezultējās tajā, ka vienā brīdī viņa vienkārši pazuda un neviens nezināja, kur viņa ir. Tā nu daži pacienti dabūja ilgāk pagulēt ar slapjiem pamperiem. Man šis prieks gāja secen. Pirmdienas rītā atnākušais galvenais dakteris, vispirms nostrostēja mani par to, ka sestdien nepaklausot viņa padomam biju devies brīvsolī, pēc tam visai nesaudzīgi paraustīja pie vēdera piestiprināto asiņu maisu un nosprieda, ka tur tikpat kā nekas ārā netekot (tur bija kāds litrs), tad pateica, ka man jāņem nost fantastiskā sistēma, kas ļāva mazās darīšanas kārto pa taisno maisā, kurš karājās man pie otra sāna. Tā nu es krietnā pensionāra solī jau otrajā dienā pēc operācijas čāpoju uz labierīcībām pats. Diemžēl tikai nākamajā dienā man pateica, ka visu kas no manis iztek ir jālaiž mērtraukā, jo intensīvajā palātā visas šīs lietas rūpīgi piefiksē. Hmmm, laikam es pēc narkozes biju tāds atpalicis, ka nesapratu to pats.

Vēl par šo dienu varu pieminēt, ka gultasveļa parādījās tikai ap plkst.13 iem. Tad nu sanitāres dabūja norauties mainot visu, kas nodaļā bija sakrājies kopš brīža, kad pa brīvdienām beidzās gultasveļa.

Ak jā, pagulēt par spīti miega zālēm īsti nesanāca, jo intensīvajā palāta parasti guļ tādi ļoti slimi pacienti, kuri mēdz trokšņot. Konkrēti šoreiz tas bija ap 200 kilogramu smags krievu tautības onkulis, kurš izskatījās pēc salaveča. Viņš arī nevarēja pagulēt, visu nakti grozījās, čīkstināja gultu un skaļi klepoja, savukārt brīžos kad viņš gulēja, skaļi krāca.

Slimnīcas dienasgrāmata #2

Šodien publicēšu savas atmiņas par 9. un 10.septembri. Iepriekšējā stāsta daļa pieejama šajā pašā blogā.

9.septembris

6os no rīta, kad slimnīcā sākas visas aktivitātes, man paņēma asins analīzes. Pēc dažām stundām manu dienu padarīja interesanta iešanu uz "kobru". Tiem, kas nezina, "kobra" ir tāds izmeklējums, kura gaitā Jums caur muti kuņģī ieliek cauruli ar kameru galā un apskatās, kas tur iekšā darās. Laikos, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, bet man jau bija paveicies sasirgt, šo procedūru taisīja bez narkozes. Iepūta kaklā kaut kādu aerosolu, kurš nedaudz mazināja kairinājumu, un pārējais jau ir ar rīstīšanos un asarām jāizcieš. Šoreiz man pajautāja vai gribu, lai mani iemidzina, uz ko, protams, atbildēju apstiprinoši. Tā nu pamodos savā palātā. Neatceros, kā tur nokļuvu, palātas biedri skaidroja, ka sanitāre mani aplam smaidīgu atvedusi un es esot uz pāris stundām vienkārši izrubījies gultā. Paskatījos pulkstenī un secināju, ka viņi nemelo. Nekas cits īpašs pa šo dienu nenotika. Pēcpusdienā satiku arī galveno ārstu, kurš teica, ka pie mana stāvokļa (asins analīzes bija pagalam švakas) man no slimnīcas nevajadzētu iet prom. Teicu, ka to saprotu, bet rīt mana māsa precas, tāpēc uz pāris stundām man vajadzētu iziet. Nu neko, ārsts palika pie sava, es pie sava.

10.septembris

No rīta pieteicu māsiņām, lai ātrāk uzliek sistēmu, jo man ap 11 bija jādodas prom uz māsas kāzām un, ka ar ārstu tas esot saskaņots. Māsiņa, protams, akceptēja. To arī tad var ņemt vērā – ja gribat no slimnīcas aiziet, to diezgan viegli var izdarīt, neviens Jūs neaizturēs.

Nopārdevis māsu viņas nākamajam vīram, sēdos pie stūres savai Calibrai un kopā ar Baibu devāmies no Rīgas uz Turaidas baznīcu, kur notiks oficiālā ceremonija. Protams, neiztika bez stresiem un principā gandrīz nokavējām, bet neko, ceremonija bija jauka un man patiess prieks par manu māsu.

Ap pieciem ierados atpakaļ slimnīcā. Saņēmis dienišķo putru un bezgaršas jogurtu, lēnā garā baudīju maltīti savā palātā. Ap sešiem, kad biju beidzis mieloties ar bezgaršas jogurtu, kuru atsvaidzināju ar sapluinītu konfekti „Gotiņa”, sajutu tā kā siltu šķidrumu izplūstam pa mana vēdera iekšpusi. Negribu tagad detaļās aprakstīt to, kas notika, jo tās trīs stundas līdz ar ķirurga svētību saņēmu simbolisku pretsāpju zāļu devu vēlos aizmirst, man pietika to piedzīvot vienu reizi mūžā. Ap 11 biju uz operāciju galda un draudzīgi sarunājos ar anesteziologu. Biju jau gandrīz izrubīts, kad kāds atcerējās, ka neesmu parakstījis piekrišanu operācijai. Māsiņa steigā atsprādzēja manu roku un tā guļot uz operāciju galda es parakstīju dokumentu, kura saturu nezinu, bet kurā droši vien bija teikts, ka saprotu, kas ar mani notiks un, ka ārsti ne pie kā nav vainīgi.

Nākamais ko atceros, bija, ka pulksten vienos vai divos naktī pamodos savā palātā...